LV / EN / RU
SMILŠU SPĒLES ATTĪSTĪBA LATVIJĀ
Latvijā smilšu spēles terapija ir ienākusi pa vairākiem ceļiem. Taču visbūtiskāko ieguldījumu smilšu spēles attīstībā šeit ir devusi vācu ģimenes un smilšu spēles psihoterapeite Linde fon Keizerlinka, kuras senču saknes nāk no Kurzemes.

Keizerlinku dzimta līdz 1939 gadam dzīvoja Vecpilī, Dižlāņu muižā. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Linde fon Keizerlinka sāka Latvijā organizēt izglītības un atbalsta projektus, lai ar savām zināšanām un pieredzi varētu savu senču dzimtenei palīdzēt atjaunotnes procesā. Bagātību ar ko dalīties Lindei ir daudz, 70 gados viņa Sanfrancisko studēja humānistisko psiholoģiju un ģimenes terapiju pie Virginia Satir, pēc tam iziet apmācību kursu Mākslas terapijas centrā un K.G.Junga institūtā (Šveice) „Darbs ar sapņiem” (James Hillman) un „Smilšu spēles terapija” (Dora Kalff). No 1979. gada līdz 1997. gadam strādā par ģimenes un pāru terapeiti Psihoterapijas centrā Štutgartē, vienlaikus turpina studijas pie Doras Kalfas (Dora Kalff) un integrē savā darbā smilšu spēli.

Linde fon Keizarlinka ir apmācīttiesīga ģimenes un sistēmiskā psihoterapeite (Eiropas sertifikāts psihoterapijā ECP) un apmācīttiesīga smilšu spēles terapeite (Starptautiskās smilšu spēļu terapijas biedrības ISST sertifikāts un Vācijas smilšu spēles terapijas biedrības priekšsēdētāja). Šobrīd strādā privātpraksē un veic pedagoģisko darbu dažādos institūtos ģimenes terapijā un smilšu spēles terapijā.
1995. gadā Linde fon Keizerlinka sadarbībā ar Latvijas Ģimenes centra vadītāju Anitu Plūmi uzticēja Gatim Bušam veidot apmācību grupu sistēmiskajā ģimenes terapijā. Tā 18 ieinteresēti kolēģi kļuva par Lindes un viņas kolēģu studentiem. Linde sagādāja finanšu līdzekļus, izveidoja un vadīja izglītības programmu sadarbībā ar Osnabrikas universitāti (Vācija) un Latvijas Universitāti. Linde mēdza sacīt: “Ģimenē ir bērni un viņi nerunā, bet viņi runā caur simboliem” un apmācību grupai tika piedāvāts apgūt smilšu spēles metodi, ko izmantot darbā ar bērniem. Tā daudzajos apmācību gados viena diena seminārā bija veltīta smilšu spēlei. Smilšu bilžu analīzei nozīmīga vieta bija arī ģimenes psihoterapeita noslēguma darbos un supervizijās. Tā daļa no ģimenes terapeitiem paralēli darbam ar ģimenēm sāka attīstīt arī smilšu spēles terapijas praksi.
Vienlaikus Vera Batņa no 1999-2003 gadam Sanktpēterburgā mācījās smilšu spēles Starptautiskajā Smilšu terapijas institūtā pie īru Junga terapeitiem June Athertone, Orla Crowly un Padraic Dolan. Arī viņa sāka smilšu spēles terapiju pielietot savā praksē un popularizēt šo metodi citiem kolēģiem.

Kad Ģimenes psihoterapeitu biedrība 2004. gada rudenī organizēja konferenci Rīgā par smilšu spēles terapijas metodi, tad interese psihologu, ārstu un sociālo darbinieku un pedagogu vidū bija pārsteidzoši liela, mūsu Latvijas Universitātes aula bija pilna ar konferences dalībniekiem. Tas apstiprināja Lindes fon Keizerlinkas domu, ka būtu vērts organizēt atsevišķu smilšu spēles terapijas apmācības kursu.
Linde fon Keizerlinka sadarbībā ar Ģimenes psihoterapeitu biedrību un biedrības priekšsēdētāju Sandi Dušeli organizēja 2005. gadā apmācību programmu smilšu spēles terapijā „Smilšu spēles bilžu valoda”. Atsevišķa grupa bija 10 ģimenes psihoterapeiti, kuri jau strādāja, kuriem vēl nedaudz bija nepieciešamas supervizijas un pašterapija. Linde uzticēja vadīt jaunās apmācību grupas vienu Verai Batņai, otru Ivetai Pļaviņai un Guntai Jakovelai, un trešo Maijai Biseniecei un Zintai Biseniecei savā kā supervizora vadībā. Vairākus seminārus vadīja arī Lindes pieaicinātie vieslektori, vācu smilšu spēles terapeiti: Monika Heinzel-Junger, Rasche Jorg, u.c. 2007 gada jūnijā pirmais smilšu spēļu terapija apmācības kurss tika pabeigts. Daļa absolventu vēl turpina mācības, lai iegūtu Starptautiskās Smilšu spēles Terapijas biedru statusu. Lai iesākto darbu labāk turpinātu un attīstītu 2008. gada 19. novembrī tiek nodibināta Latvijas Smilšu spēles Terapijas Biedrība.

Bet vispār tas sākās tā…Britu autors H.Velss 1911. gada sarakstīja grāmatu „Grīdas spēles”, kura vēlāk iedvesmoja smilšu spēles terapijas radīšanu. Tajā viņš aprakstīja spontāni izdomātu spēli, kuru viņš spēlēja ar saviem dēliem, izmantojot miniatūras figūriņas un mazus priekšmetus.Tas, kā Velss aprakstīja šīs spēles un materiālus kādus viņi izmantoja, iedvesmoja M. Lovenfeldi izstrādāt savu „Pasaules tehniku”, uz kuras pamata vēlāk Dora Kalfa izveidoja smilšu spēles terapijas metodi.

Margarita Lovenfelde (1890-1973) bija Anglijā dzimusi ebreju izcelsmes bērnu ārste. 1928. gadā viņa Londonas Karaliskajā Hospitālī nodibināja pirmo psiholoģisko klīniku bērniem. Meklējot piemērotākos terapeitiskas komunikācijas veidus ar bērniem, viņa pamēģināja pielietot Velsa „grīdas spēles” un tas izrādījās efektīvi. Darba gaitā viņa šīs spēles pārvērta terapeitiskā tehnikā un arī sāka veidot teorētisku pamatojumu metodes dziednieciskajai iedarbībai. M. Lovenfelde arī sāka iepazīstināt psihoterapeitisko sabiedrību ar „Pasaules tehnikas” metodi ārstnieciskajā darbā ar bērniem.

Savukārt Junga skolniece Dora Kalfa (1904-1990), kura pie M. Lovenfeldes mācījās „Pasaules tehniku” vēlāk to pilnveidoja, padziļinot smilšu spēles terapijas procesa izpratni saskaņā ar K.G. Junga teoriju. Tādejādi smilšu spēles terapijas pamatā ir K. G. Junga idejas, kurš lielu nozīmi piedevēja simboliem un to dziedējošajam spēkam. Pēc viņa domām, simboli gan psiholoģiskā, gan somātiskā līmenī piedalās personības attīstības procesā, ko Jungs nosauca par „individuācijas procesu”. Dora Kalfa smilšu spēļu terapijā ienesa „Brīvās un drošās telpas” koncepciju, kas nozīmē klienta emocionālo drošību smilšu spēlē attēlot jebko, kas nepieciešams ārstēšanas procesam. Viņa ticēja psihes pašdziedinošajiem spēkiem un uzkatīja, ka smilšu spēļu procesā klients var atklāt un integrēt atšķeltos un represētos psihes aspektus.

Vēl Dora Kalfa apzināja Patības atsegšanos smilšu spēles procesā: “…bērnu un pusaudžu atkārtojas analoģijas, kuras, iespējams, attēlo individuācijas procesa dinamiku bērnībā tā, kā to aprakstījis K.G. Jungs”. Viņa izskaidroja savus novērojumus kā apstiprinājumu Junga uzskatam, ka „Patība virza psihiskās attīstības procesu jau kopš dzimšanas”. Labvēlīgos apstākļos ap trešā dzīves gada sākumu Patība nostiprinās bērna zemapziņā un manifestējas pilnības simbolos. Ja bērna pieaugšana tiek traucēta, tas var apturēt Patības attīstību, kas savukārt noved pie vāja un neirotiska Ego attīstības. Uz šī nestabilā pamata, tad arī veidojas cilvēka vēlākās psiholoģiskās problēmas. D. Kalfa uzskatīja, ka galvenais smilšu spēles terapijas uzdevums ir dot klienta Patībai iespēju attīsties un manifestēties smilšu spēlē. Terapeits ar pārneses palīdzību cenšas saglabāt un stabilizēt optimālas Patības un Ego attiecības. Viņa turējās pie pārliecības, ka nav nepieciešams klientam izskaidrot un interpretēt smilšu spēles saturu, iekams nav notikusi Patības manifestācija.

Doras Kalfas izpratni par smilšu spēles nozīmi cilvēka garīgajā attīstībā iespaidoja viņas ilgstošā interese par austrumu dzīvesziņu. Saites starp austrumiem un rietumiem Kalfa veicināja visas dzīves garumā. Drīz pēc Dalailamas un viņa sekotāju padzīšanas no Tibetas 1959. gadā viņa deva patvērumu savā mājā Lamam Geshe Chodak, kurš bija kļuvis par bēgli. Viņš nodzīvoja Kalfas ģimenē 8 gadus. Tas savukārt veicināja Kalfas un Dalailamas tikšanās vairākas reizes. Kalfu apmeklēja daudzi garīgie vadoņi, ieskaitot visu četru Tibetas budisma virzienu vadītājus.

Otrs tilts starp austrumiem un rietumiem sāka veidoties, kad Kalfa iepazinās ar slaveno dzenbudisma skolotāju D. Suzuki. Vēlāk Kalfa ceļoja uz Japānu, lai tiktos ar viņu un apmainītos domām. Runājot ar viņu par smilšu spēles interpretācijas atlikšanu (terapeits un klients atliek intelektuālu smilšu bildes izpratni uz ilgu laiku, bieži līdz kopējā darba beigām) , Suzuki saskatīja paralēli ar dzen praksi, kurā māceklis uzdod skolotājam jautājumu un atbildes vietā saņem koanu, tas ir, atbildi, kura nav pieejama loģiskai saprašanai. Tādā veidā māceklim tiek dota iespēja paļauties uz viņa paša iztēli un iekšējiem resursiem. Sarunas ar Suzuki apstiprināja Kalfas izjūtu, ka viņas pieeja ir cienīga būt universālas patiesības vērta. Visbeidzot Dora Kalfa ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu smilšu spēles apmācībā un izplatīšanā, ne velti viņu mēdz saukt par smilšu spēles Māti. No 80. gadu sākuma viņa saka organizēt smilšu spēles terapeitu un studentu ikgadējas tikšanās pieredzes apmaiņai un tālākai apmācībai. Uz šīs domubiedru grupas bāzes Doras Kalfas mājās Zolikonā (Šveicē) 1985. gada augustā tiek Starptautiskā Smilšu spēles Terapijas Biedrība, kas apvieno šīs terapijas metodes interesentus visā pasaulē.
Pašlaik SSTB dalībvalstis ir Itālija, Anglija un Irija, Kanāda, ASV, Vācija, Šveice un Japāna un SSTB prezidente ir Ruth Ammann, Šveices smilšu spēles terapeite.