Ego, apziņa
Kompleksi
Bezapziņa
Persona
Ēna
Anima, Animus
Patība
Individuācija

Raksta tapšanā izmantota Mureja Steina (Murray Stien) grāmata “Junga dvēseles karte”, kā arī citas K.G.Junga un Junga analītiķu grāmatas. Visu citātu autors K.G.Jungs.

Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs K.G. Jungs dzimis Šveicē 1875. gadā, evanģēliski reformētās baznīcas mācītāja ģimenē. Studējis medicīnu Bāzelē, psihiatriju Cīrihē. 1907. gadā viņš iepazinās ar Zigmundu Freidu (Sigmund Freud), ar kuru viņam izveidojās ciešas personiskas attiecības kā māceklim ar skolotāju, sadarbība turpinājās līdz 1913. gadam. Tad Jungam sekoja vairāki gadi padziļinātas pašizpētes, un viņa personīgie pārdzīvojumi lika pamatus koncepcijai par kolektīvo bezapziņu. 1921. gadā tika izdots darbs “Psiholoģiskie tipi”, kurā pirmo reizi K.G. Jungs iepazīstināja lasītājus ar savu jauno teoriju – analītisko psiholoģiju, ar diviem psihiskās enerģijas dažādas ievirzes tipiem – intraverto un ekstraverto, kā arī aprakstīja dažādus apziņas funkcionālos tipus.

1930. gadā 55 gadu vecumā K.G. Jungs bija pamatos noformulējis savu monumentālo teoriju, un turpmāko savas dzīves 31 gadu veltīja savas teorijas pārvērtēšanai, padziļināšanai, paplašināšanai, papildinot to ar pētījumiem vēsturē, kultūrā, reliģijā, alķīmijā, atrodot pamatsaites ar laikmetīgo fiziku.

Junga pieeja psihes izpētei bija ļoti personīga. Viņa pētījumi bezapziņas laukā balstījās ne tikai uz darbu ar pacientiem, eksperimentāliem datiem, bet arī uz ilgstošu pašizpēti – rūpīgi analizējot savus sapņus, attīstot aktīvās iztēles tehniku, viņš nonāca pie arvien dziļākiem un slēptākiem iekšējās pasaules laukiem.
K.G. Jungs uzskatīja, ka svarīga bezapziņas izpētes sastāvdaļa ir sapņi. Piedzīvojot, pētot un analizējot savus un savu pacientu sapņus viņš pamazām nonāca pie kolektīvās bezapziņas un arhetipu koncepcijas. Jungs atklāja, ka bezapziņai piemīt spēja veidot tēlus un izmantot tos simbolu veidā. Šie simboli veido mūsu sapņus – valodu, ar kuras palīdzību bezapziņa var nodot informāciju apziņai.

Sapņu, aktīvās iztēles, kā arī Smilšu spēles valoda ir simbolu valoda. Lai labāk izprastu cilvēku psihiskos procesus, viņš sāka tos analītiski salīdzināt ar procesiem un atziņām vēsturē, kultūrā, filozofijā, bioloģijā, folklorā, etnoloģijā, teoloģijā, mitoloģijā, izveidojot t.s. amplifikācijas metodi (no latīņu valodas amplification – palielināšana, izplatīšana). Amplifikācija ir sava veida bezapziņas vēstījuma “tulkošana” mūsu apziņai pazīstamā “valodā”. Tā ir radiāla, respektīvi, asociācijas vienmēr atgriežas pie sākotnējā tēla, var izdalīt trīs līmeņu – personīgās, kultūras un arhetipiskās asociācijas.

Savas dzīves laikā K.G. Jungs ir atstājis lielu literāro mantojumu, tomēr viņš nav nodarbojies ar savas mācības strukturētu izveidi un sistematizāciju, ar to ir nodarbojušies un joprojām turpina nodarboties analītiskās psiholoģijas skolas turpinātāji.
Junga mērķis bija radīt vispārīgu psiholoģijas zinātni, kas aprakstītu psihi no tās pašiem zemākajiem līdz pašiem augstākajiem horizontiem. Balstoties uz saviem pētījumiem un pieredzi, K.G. Jungs izveidoja cilvēka psihes “karti”, kas apraktsta to dažādos līmeņos, cenšoties skaidrot tās iekšējo dialektiku, tomēr autors ir saglabājis cieņu pret psihes noslēpumu, kuru nav iespējams līdz galam izteikt racionālos terminos un kategorijās. Arī Smilšu spēles terapija ir pieņēmusi savā lietošanā šo Junga radīto karti.

Jungu vairāk interesēja tas, kas atrodas dziļākās psihes sfērās, viņu nevarētu nosaukt par Ego-psihologu, tomēr lai cilvēka psihes karte būtu pēc iespējas pilnīgāka, daudz uzmanības ir ticis veltīts Ego izpētei un aprakstam. Galu galā psihes izpratne pati par sevi ir atkarīga no apziņas. Jungs vēlējās atklāt kritisku apziņas izpratni – tas arī bija galvenais darba “Psiholoģiskie tipi” uzdevums, kurā tika aprakstītas astoņas kognitīvās shēmas, kuras pilnīgi atšķirīgos veidos ietekmē cilvēka apziņu, informācijas apstrādi un dzīves pieredzi.

Saskaņā ar Junga analītiskās psiholoģijas koncepciju, psihe kā veselums sastāv no divām atšķirīgām daļām – apziņas un bezapziņas. Apziņa ir nomoda stāvoklis, kurā notiek ārējās un iekšējās pasaules novērošana un interakcija ar to. Apziņa ir “dzīvības faktors” – tā piemīt tikai dzīviem organismiem, taču tā nav tikai cilvēkiem piemītoša. Apziņa arī nenosaka atšķirību starp bērnu un pieaugušo. Nav zināms precīzs laiks, kurā embrijs sasniedz apzināšanās spējas, taču tas notiek agri – noteikti jau prenatālajā periodā. Apziņu var salīdzināt ar telpu, kas pildīta ar psihisko saturu, un kuras centrā atrodas Ego. Ego ir iedzimts dotums, kas satur sevī milzīgu attīstības potenciālu. Bērns sāk lietot vārdu “Es” aptuveni divu gadu vecumā – šajā brīdī viņš ir kļuvis spējīgs domāt pašrefleksīvi, apzināti novietojot sevi savas personīgās pasaules centrā. Tas ir milzīgs lēciens sevis apzināšanās ceļā, kas turpinās visas dzīves garumā. Ego ir tas, kas atšķir cilvēkus no citiem ar apziņu apveltītiem dzīviem organismiem, tas arī atšķir vienu indivīdu no citiem. Tas ir individualizācijas faktors cilvēka apziņā. Tieši pateicoties Ego, cilvēki ir spējīgi pieņemt tādus lēmumus, kas ir pretrunā ar pašsaglabāšanās, vairošanās vai citiem instinktiem. Tieši ar augsto sevis izzināšanas un apzināšanas spēju – pašreflektīvo Ego – cilvēku apziņa atšķiras no dzīvnieku apziņas. Ar Ego ir saistīta mūsu spēja tikt galā ar apjomīgo apziņas saturu, vadīt to. Jo spēcīgāks Ego, jo attīstītāka šī spēja.

Ego piedzīvo sevi kā vēlmju, domu, gribas un darbību centru. Saikne ar Ego ir nepieciešams nosacījums tam, lai kaut kas kļūtu apzināts – jūtas, domas, uztvere, fantāzijas. Ego ir kā sava veida spogulis, kurā psihe var ieraudzīt sevi un kļūt apzināta. Pateicoties šim spogulim cilvēkam ir iespējams zināt, ka viņš ir, un vairāk vai mazāk – kāds viņš ir. Noteikta Ego-apziņas satura daļa var būt ļoti stabila ilgu laiku, piemēram, cilvēka vārds. Taču vēl lielāka saikne Ego ir ar ķermeni, un Ego ļoti baidās no ķermeņa nāves. Jungs savā vēlīnajā darbā “Aion” raksta: “Ego nav vienkārša vai elementāra parādība, tas ir ļoti sarežģīts un to nav iespējams izsmeļoši aprakstīt. Pieredze rāda, ka tas bāzējas uz diviem, acīmredzot, atšķirīgiem pamatiem – somatisko un psihisko.” Pēc Junga domām psihi nevar uzskatīt par vienkāršu ķermeņa aktivitātes produktu, smadzeņu ķīmisko reakciju vai kādu citu fizisku procesu rezultātu – “Ego balstās uz ķermeņa tikai tādā ziņā, ka tas piedzīvo vienotības izjūtu ar ķermeni, savukārt ķermenis, ko piedzīvo Ego, ir psihiska realitāte. Tas ir ķermeņa tēls, nevis pats ķermenis.” Tikai daļa fizioloģisko funkciju var sasniegt un sasniedz apziņas līmeni. Ir pierādīts, ka lielākā daļa veģetatīvās nervu sistēmas pārziņā esošo orgānu darbojas autonomi no Ego. Saskaņā ar Jungu psihe ietver sevī apziņu un bezapziņu, bet nepārklāj visu ķermeni tā fizioloģiskajā aspektā. Jungs ir ieviesis terminu “psihoīdā telpa”, lai aprakstītu transformāciju telpu starp potenciāli izzināmo un neizzināmo, starp potenciāli ietekmējamo un neietekmējamo, kur arī somatiskais mijiedarbojas ar psihisko, instinkti ar arhetipiem. Taču Jungs nekādā gadījumā neatbalsta bioloģisko redukcionismu, kas vienādo instinktus un arhetipus. Viņš uzsver, ka instinkti un arhetipi ir cieši saistīti, bet salīdzina tos ar gaismas spektra pretējiem poliem – instinktus ar infrasarkano, arhetipus ar ultravioleto spektra daļu, tie ir pretstati, kas ir psihiskās enerģijas pamatā.

Ego ir atbildīgs par personības saglabāšanu, nepārtrauktību, identitāti. Ego nepārtraukti asimilē bezapziņas saturu, pārceļot to apziņas līmenī. Spēkus savai izaugsmei un noturībai tas smeļ no neizmērojami lielāka avota nekā viņš pats – no Patības. Dažkārt Ego sāk “šķist”, ka viņš pats ir Patība – analītiskajā psiholoģijā to sauc par inflāciju, un tā rada nopietnas pielāgošanās grūtības realitātei. Ar ārējo pasauli Ego nonāk sasakrsmē ar Personas palīdzību. Tā kā Ego atrodas starp iekšējo un ārējo pasauli, tā uzdevums ir pielāgoties tām abām. Saskaņā ar Jungu noteikts konfliktu daudzums ar apkārtējo vidi, mērena frustrācija ir faktori, kas nosaka Ego attīstību. Taču šīs sadursmes var būt arī katastrofālas ar smagām un tālejošām sekām, piemēram, bērnībā piedzīvota smaga emocionāla, fiziska vai seksuāla vardarbība. To ietekmē var tikt nopietni traucēta Ego vienotība, parādīties disociācija. Traumas ietekmē pat mērena stresa apstākļos cilvēkam ieslēdzas intensīvs aizsardzības mehānisms, kas sašķeļ Ego, lai pasargātu to no iespējamām, reiz piedzīvotām, dzīvībai bīstamām ciešanām. Tā ietekmē viena Ego daļa regresē – atgriežas pie primitīvāka, agrīnāka funkcionēšanas līmeņa. Pieaugušo dzīvē šādiem cilvēkiem bieži ir grūtības uzticēties citiem, un savu dzīvi viņi mēdz vadīt sociālā izolētībā, un viņu individuācijas process ir ierobežots. Kā Junga analītsikā terapija tā Smilšu spēles terapija var būt palīdzošas šādu psihotraumu dziedināšanā.

Ne vienmēr cilvēki rīkojas saskaņā ar loģiskiem apsvērumiem, savām interesēm, vērtībām vai gribu. Vēlme saprast šo mazāk racionālo cilvēka dabas pusi pamudināja Jungu ķerties pie praktiskām zinātniskām metodēm, lai pētītu cilvēku emocijas un fantāzijas, beigu beigās ziedojot tam visu savu mūžu. Tajā laikā cilvēka iekšēja pasaule bija terra incognita, un Jungs pamazām atklāja, ka tā ir apdzīvota. Savos pētījumos viņš izmantoja zinātnisku instrumentu – Vārdu asociatīvo eksperimentu un noformulēja savu kompleksu teoriju, kas ir viens no svarīgākajiem ieguldījumiem bezapziņas struktūras izpratnē. Salīdzinot cilvēka psihi ar saules sistēmu, varam iedomāties, ka Zeme ir Ego. Kosmiskajā telpā ap to atrodas dažāda izmēra debesu ķermeņi jeb līdzībās runājot, kompleksi bezapziņas telpā.

Saskaņā ar Junga analītisko koncepciju komplekss ir emocionāli uzlādēts tēlu un ideju kopums, kas formējas ap personīgu pārdzīvojumu. Tas sastāv no asociatīviem tēliem un sastingušām atmiņām par traumatiskiem momentiem, kas izstumti bezapziņā un ir grūti pieejami Ego. Emocijas saista dažādos kompleksa asociatīvos elementus un kā līme satur tos kopā. Komplekss sastāv no kodola un daudzām sekundāri konstelētām asociācijām. Centrālajā daļā atrodas reālās psihotraumas tēls un tai tuvu stāvošā iedzimtā arhetipiskā (skat. tālāk) daļa. Šis dubultais kodols aug, vācot ap sevi asociācijas nereti pat visas dzīves garumā. Piemēram, ja sievietei kāds vīrietis ar skaļu, pavēlošu balsi, intensīvām emocionālām reakcijām atgādina viņas tēvu, viņš izraisa sievietei Tēva kompleksa konstelāciju (aktivizēšanos). Ja kontakts ar šo vīrieti ir regulārs, tad jaunais materiāls pievienojas kompleksam. No vienas puses šī sieviete cenšas izvairīties no šādiem cilvēkiem, bet no otras puses viņa jūt irracionālu vilkmi pie tiem. Otra kompleksa kodola daļa ir arhetipiska. Vecāku kompleksa gadījumā tas ir attiecīgi Mātes arhetipa vai Tēva arhetipa tēls – tēls nevis no personīgās pieredzes, bet no kolektīvās bezapziņas. Tādējādi, kompleksos mijiedarbojas personīgā un kolektīvā bezapziņa. Pārdzīvojums rada emocionāli piesātinātu tēlu-atmiņas, kas asociējas ar arhetipisko tēlu, saplūst ar to un sastingst vairāk vai mazāk pastāvīgā struktūrā – kompleksā. Šī struktūra satur noteiktu enerģijas daudzumu, ar to var asociatīvi saistīties arī citi tēli, veidojot tīklu. No kurienes kompleksiem šī enerģija? No arhetipiskā kodola un no jaunām traumām, kas asociatīvi to papildina. Ja komplekss nav apzināts, tas darbojas autonomi, nepakļaujoties Ego kontrolei. To aktivē noteikti apstākļi (palaidējmehānisms), pateicoties kam, tas ielaužas apziņā un pārņem Ego funkcijas. Jo spēcīgāks komplekss, jo vairāk tas ierobežo Ego izvēles brīvību. Reizēm cilvēki to pamana (“tas it kā nebiju es”), bet bieži nemaz neapzinās, ka kompleksa noteiktā uzvedība ir izgājusi ārpus Ego robežām.

Saistībā ar Junga teoriju cilvēks nevar būt bez kompleksiem, bet atšķirīga var būt to apzināšanās pakāpe. Psihoterapija ietver sevī kompleksā “iesaldēto” tēlu-atmiņu “sasildīšanu”. Tā cenšas atklāt kompleksus un iznest tos apzinātā refleksijā ar Ego. Terapijas gaitā cilvēks iepazīst savus kompleksus, to konstelācijas veidus. Rezultātā kompleksu izpausmju intensitāte un biežums var tikt samazināti, taču atbrīvoties no kompleksa pilnībā nav iespējams.
Agrīnākie kompleksi – tādi kā Mātes vai Tēva, neapšaubāmi, spēlē galvenās lomas uz individuālās bezapziņas skatuves. Arī Ego pēc būtības pieder pie kompleksiem. Vairums kompleksu cilvēkiem rodas saistībā ar viņu personīgo dzīves vēsturi, bet eksistē arī tā saucamie ģimenes un sociālie kompleksi. Cilvēki, dzīvojot vienā ģimenē, vienā kultūras tradīcijā, izmanto līdzīgu kolektīvās bezapziņas materiālu. Tipiskas traumas rada tipiskus kompleksus, piemēram, agrīna mātes zaudēšana, seksuāla vardarbība, piedalīšanās karadarbībā, utml.

Līdz ar ilgstošiem cilvēku psihes neapzinātā materiāla pētījumiem Jungs nonāca pie secinājuma, ka cilvēku psihē eksistē kādas visiem kopīgas struktūras. “Cilvēks nepiedzimst kā “tabula rasa”, viņš vienkārši piedzimst bezapziņā. Taču viņš nes sevī organizētas sistēmas, kas ir gatavas funkcionēt cilvēkam specisfiskā veidā un ir pastāvējušas jau miljoniem gadu. Līdzīgi kā instinkti, kas liek putniem migrēt vai vīt ligzdas (…), cilvēks kopš dzimšana nes sevī dabas pirmsākumu plānu. Šīs pārmantotās sistēmas atbilst cilvēku sistēmai kopš pašiem pirmsākumiem: jaunība un vecums, dzimšana un nāve, dēli un meitas, tēvi un mātes, attiecības pārī, utt. Tikai individuālā apziņa piedzīvo šīs lietas pirmo reizi dzīvē.” Jungs nosauca šo dziļo cilvēku psihes slāni par kolektīvo bezapziņu, pieņemot, ka tajā atrodas milzīgs daudzums universālu, plaši izplatītu paternu un spēku, tā saukto arhetipu un instinktu.

Kolektīvā bezapziņa piemīt katram cilvēkam, tā ir kā dāvana katram no mums, un tā ir kopīga visai cilvēcei, savukārt personīgā bezapziņa ir individuāla, tajā ietilpst viss, ko cilvēks ir pieredzējis, bet aizmirsis vai izstūmis, kompleksi. Kolektīvo bezapziņu K.G. Jungs salīdzina ar zemes dzīlēm, kurās iesniedzas koka saknes, uz kurām balstās psihe, arī tās virsējais slānis – apziņa. Kolektīvā bezapziņa cilvēcei ir daudz vecāka par apziņu, tā ir visa radošais avots, tā ir sākotnējais dotums, no kura apziņa katru reizi rodas no jauna, un kolektīvajā bezapziņā notiekošie procesi ietekmē visu cilvēka dzīvi. Kolektīvās bezapziņas satura veidotājus K. G. Jungs dēvē par arhetipiem. Viņš raksta – “to rašanos nemaz nevar izskaidrot savādāk, kā pieņemot, ka tie ir cilvēces pieredzes nogulsnējumi, kas nemitīgi atkārtojas”. Viņš uzsver, ka arhetips pats par sevi ir psihoīds faktors, kas ir psihes „ultravioletajai”, jeb neredzamajai daļai piederošs, un arhetipu kā tādu nav iespējams pacelt apziņas līmenī. Junga terminu “arhetips” konkrēti definēt ir sarežģīti – tas ir neredzams un neuzskatāms ietekmes faktors cilvēka zemapziņā. Arhetipi nav mantoti priekšstati, tēli vai simboli, bet gan to veidošanās un parādīšanās iespējas. Tiem piemīt antinomisks – loģiski nesavienojams, antagonistisks raksturs. Arhetipi ir universāli paterni vai motīvi, kas uzpeld no kolektīvās bezapziņas un var būt par pamatu reliģijām, mītiem, pasakām. Cilvēks ar to tēliem var sastapties savos sapņos, aktīvajā iztēlē, psihoterapijas procesā, tai skaitā smilšu spēlē. Arhetipu jēgas kodolu ir iespējams pārstāstīt, bet nekad līdz galam apzināt. Un, saskaroties ar apziņu, arhetips vairs nav tas, kas bija iepriekš, tas iegūst arvien jaunas un jaunas nozīmes. Bezapziņas dzīlēs esošo arhetipu skaits un jēga ir neizsmeļami. Jungs ir aprakstījis daudzus no tiem – Ego, Personu, Ēnu, Animu, Animusu, Lielo māti, Gudro vīru, Patību, u.c.

Dzīves sākumā cilvēka personība eksistē nediferencēta veseluma formā. Ar laiku, cilvēkam attīstoties, šis veselums diferencējas. Veidojas Ego-apziņa un bezapziņā ap arhetipiem rodas noteiktas struktūras. Lai skaidrotu lomas, ko cilvēki spēlē sabiedrībā, Jungs savā teorijā ieviesa terminu Persona, ko aizguva no Senās Romas aktiera maskas nosaukuma.

Persona ir psihiska struktūra, kas nodrošina mijiedarbību starp indivīdu un sabiedrību, nodrošina cilvēkam sociālo identitāti. Persona ir kompromisus saturošs veidojums, kas sāk veidoties jau bērnībā, un ģimenei un sabiedrībai tās formēšanā ir īpaša loma. Jungs uzsvēra divus galvenos priekšnoteikumus Personas attīstībā: no vienas puses – sabiedrības gaidas un prasības, no otras – paša cilvēka sociālās vēlmes, uzdevumi, ambīcijas. Lai veidotos pietiekami spēcīga Persona, cilvēkam jābūt saskaņā ar abiem šiem faktoriem. Pretējā gadījumā cilvēkam būs jādzīvo izolēti kultūras perifērijā, paliekot kā “grūtajam pusaudzim” pieaugušo pasaulē. Savukārt, jo prestižāku lomu cilvēks spēlē sabiedrībā, jo lielāks vilinājums ar to identificēties – tādā gadījumā cilvēks uzskata, ka viņa izveidotais imidžs vai profesija ir visa viņa personība. Personas attīstība ir tipiska pusaudža vecuma un pieaugšanas problēma. Būtiski ir tas, ka Persona ir ne tikai attiecību ar objektiem veidošanas procesa produkts, tā ir arī Ego psihiskā “āda” jeb personīgās projekcijas uz objektiem. Cilvēks pielāgojas tam, kā viņš redz citus cilvēkus un viņu gaidas, kas var būtiski atsķirties no cita cilvēka redzējuma. Persona ietver sevī projekcijas, kas sakņojas agrīnos (vecāku) kompleksos – tieši tādēļ agrīnas bērnības pieredzei ir īpaša nozīme Personas attīstībā. Nereti pieauguši cilvēki ar Personas palīdzību sabiedrībā turpina funkcionēt līdzīgi kā bērnībā, pārnesot veco pieredzi uz jaunu attiecību kontekstu. Ir noteiktas, tipiskas lomas, ko cilvēki ir lietojuši un lieto visās sabiedrībās – piemēram, “liktenīgā sieviete”, “baltā vārna”, “grēkāzis”. Arī bērnu dzimšanas pēctecībai ir liela nozīme Personas “izvēlē” – vecākais bērns kā atbildīgs mazais pieaugušais, vidējais kā mediators, ģimenes locekļu vienotājs, jaunākais kā radošuma iemiesojums. Šīs lomas sabiedrībā tiek sadalītas neapzināti, saistībā ar ģimenes vai grupas dinamiku, un loma, kas tikusi pieņemta bērnībā, var nākt līdzi cilvēkam cauri visai dzīvei. Ja Ego vairāk vai mazāk apzinās savus agrīnos kompleksus, piefiksē reālās izmaiņas ārējā vidē, Persona var modificēties daudzas reizes dzīvē.

Kopumā Ego attiecības ar Personu nav vienkāršas – kā funkcionālam kompleksam Personai piemīt zināma autonomija, un tā neatrodas pilnībā zem Ego kontroles. Abiem šiem kompleksiem – Ego un Personai galvenie mērķi ir pretēji. Objektīvi katram no mums ir nepieciešami citi cilvēki, lai izdzīvotu kā fiziski tā psiholoģiski. Ego virzība uz attiecībām un adaptāciju sabiedrībā nodrošina Personas attīstību. Tātad tā Ego daļa, kurā sakņojas Persona, virzās uz adaptāciju objektīvajai pasaulei. Savukārt fundamentālās Ego attīstības virzība ir vērsta uz separāciju, individuāciju, virzienā uz Patību. Centieni būt neatkarīgam, unikālam, individuālam un vienlaikus vēlamam un pieņemtam no citu cilvēku puses rada fundamentālo konfliktu starp Personas un Ego attīstību, kas arī rada Ego bāzisko trauksmi. Kāpēc tomēr šī Persona nereti tik ļoti “pielīp” cilvēkiem? No vienas puses tā ir psihosociālā identitāte, bet no otras puses tās ir kauna un vainas izjūtas, ko cilvēki piedzīvo tad, kad viņu rīcība ir pretrunā ar Personu.

Ne viss psihes saturs, kas atklājas Ego, ir tam pieņemams – tā negatīvās tendences, instinkti, ko cilvēks vēlas sevī noliegt, vēl neattīstītās iezīmes, nonāk Ēnā. Tāpat kā Personas, arī Ēnas, centrā ir arhetips. Ēna ir personības nepieņemtie un noraidītie aspekti, kas tiek izstumti bezapziņā un veido kompensatoru struktūru attiecībā pret Ego ideālu un Personu.

Nereti arī radikālie Ego separācijas/individuācijas centieni atrodas Ēnā, lai neapdraudētu cilvēka mierīgu eksistenci sabiedrībā. Visbiežāk Ēna ir amorāla vai vismaz ar sliktu reputāciju, proti, satur tās īpašības, kas ir pretrunā ar dotās sabiedrības normām. Taču tā satur ne tikai viennozīmīgi sliktas lietas, bet gan pretstatu attiecībā pret doto atskaites sistēmu. Tā ir seja, kuru cilvēks nekad nerādītu apkārtējai pasaulei, kuru pats nevēlas atzīt, tas ir viss tumšais, aizmirstais, turklāt ne tikai individuālais, bet arī kolektīvais. Savas individuācijas sākumā Ego nezina šo savu “otru pusi”, un tā neapzināti tiek projicēta uz citiem cilvēkiem. Ja psihes kāda daļa tiek projecēta uz ārpusi, tad cilvēks uzskata, ka tā piemīt šīs projekcijas nesējam, un ar pašu tam nav nekāda sakara. Projekcijas mehānisms ir neapzināts, projicēts tiek tikai bezapziņas saturs, tiklīdz tā tiek apzināta, tā zūd. Pats sevi Ego izjūt kā nevainojamu, bet to cilvēku, uz kuru tikusi projicēta paša Ēna, kā briesmoni. Šis mehānisms arī ir pamatā “grēkāža” lomas radīšanai. Mefistofelis Gētes “Faustā” ir klasisks Ēnas figūras piemērs. Fausts bija kļuvis par garlaicīgu intelektuāli, kas visu bija redzējis, izlasījis visas gudrās grāmatas, bet bija zaudējis dzīves prieku. Pateicoties Mefistofelim, viņš varēja iepazīties ar savām neapzinātajām funkcijām – sajūtām, emocijām. Ja cilvēks izvairās no savas Ēnas, viņa dzīve var kļūt pareiza, bet ne pilnīga. Sastapšanās ar Ēnu ļauj cilvēkam apzināties savu līdzšinējo ierobežotību, to, ka amorālais pastāv ne tikai ārpus viņa, bet arī viņā pašā, un atbrīvo līdz šim Ēnā ieslodzīto enerģiju. Sastapšanās ar Ēnu ir nozīmīgs un neizbēgams solis individuācijas procesā – ceļā uz Patību.

Ēna un Persona ir klasisks pretstatu pāris psihē, polaritātes attiecībā pret Ego. Jungs ir teicis, ka pretstati psihē var savienoties pateicoties “trešajam spēkam”, rodoties jaunam simbolam. Cilvēki savā attīstības procesā gan pārvarot dzīves grūtības, gan psihoterapija rezultātā pāraug vecos konfliktus, pieņem jaunu, elastīgāku Personu un integrē izstumtās savas personības daļas.

K.G. Jungs labi pārzināja klasiskās valodas, un viņam šķita pašsaprotami un ērti lietot tās psihisko figūru un struktūru apzīmēšanai. Anima latīņu valodā nozīmē “dvēsele”, bet Animus – “gars”. Abi termini ir saistīti, tie attiecas uz cilvēku iekšējo pasauli – dvēselisko un garīgo. Taču Jungs arī uzsvēra, ka Anima/Animus nav vai tiem nepiemīt dvēsele kristīgajā nozīmē, tas ir terminu pārnesums uz psiholoģijas jomu, kas drīzāk līdzinās ēģiptiešu “ka” un “ba” dvēselēm, (ka – dzīvības enerģiju, dubultnieks, ēna; ba – tas, kas ceļas debesīs). Jungs lietoja abus terminus, un vārdu Anima/Animus atšķirīgās galotnes norāda uz dzimumu atšķirībām. Ar šo Jungs lika pamatus teorijai, kas dotu iespēju izskaidrot vīriešu un sieviešu psiholoģiskās atšķirības. Mūsdienās jautājums par psihes atšķirībām saistībā ar dzimumu varētu tikt uztverts neviennozīmīgi. Arī šajā sakarībā svarīgi būtu aplūkot Junga psihes karti kā vienotu veselumu. Anima/Animus līdzīgi kā Ēna ir psihes struktūra, kas neatbilst pašidentifikācijai un sevis prezentācijai saistībā ar Personu, taču tās saistība ar Ego ir pilnīgi atšķirīga nekā Ēnai. Ja atšķirība starp Personu un Ēnu veidojas pēc principa “labais/sliktais”, tad atšķirību starp Ego un Animu/Animusu raksturo sievišķā un vīrišķā polaritātes.

Savos vēlīnajos darbos Jungs aprakstījis Animu un Animusu kā psihes arhetipiskas figūras. Anima/Animus tiek aprakstīta kā psihes struktūra, kas saista Ego ar dziļākiem psihes slāņiem – ar Patības tēlu. “Dabiskā Animusa/Animas funkcija ir saglabāt savu pozīciju starp individuālo apziņu un kolektīvo bezapziņu; līdzīgi kā Persona – sava veida starpslānis starp Ego-apziņu un ārējās pasaules objektiem. Animai/Animusam jāfunkcionē kā tiltam vai durvīm, kas ved pie kolektīvās bezapziņas tēliem. Anima/Animus – tā ir mūžīgā feminīnā/maskulīnā arhetipiskais tēls vīrieša/sievietes bezapziņā, kas veido saikni starp Ego-apziņu un kolektīvo bezapziņu un dod iespēju atrast ceļu uz Patību”. Tātad šīs struktūras galvenā nozīme ir saiknes veidošana ar cilvēka iekšējo būtību, un tās dzimumpiederībai ir drīzāk sekundāra nozīme.

Jungs nekad nav dalījis cilvēci divās atšķirīgās grupās pēc dzimuma, kam nebūtu nekā kopīga. Saskaņā ar viņa teoriju kā vīrieši tā sievietes nes sevī kā maskulīno tā feminīno pamatu, bet šis sadalījums ir atšķirīgs. Un šī atšķirība ir arhetipiska, bet ne sociāla vai kulturāla. Jeb citiem vārdiem – tā nav tā atšķirība, ko varētu likvidēt ar sociālās politikas palīdzību. Saskaņā ar Jungu vīrieši ir maskulīni ārēji un feminīni iekšēji, sievietes – feminīnas ārēji, maskulīnas iekšēji. Sievišķais aspekts ir saistīts ar jūtām, emocionalitāti, maigumu, rūpēm, pakļāvīgumu, pasivitāti, jeb plašākā nozīmē – ar iņ, to mēdz dēvēt par erosa psincipu. Vīrišķais aspekts saistīts ar loģiskumu, asumu, mērķtiecību, dominēšanu, aktivitāti jeb plašākā nozīmē ar jan, to mēdz dēvēt par logosa principu. Anima/Animus būdami neapzināti, daudz mazāk pakļaujas Ego kontrolei, un tāpēc ir daudz mazāk diferencēti un nobrieduši.

Veselīgai personībai ar augstu funkcionēšanas līmeni raksturīga pieeja kā psihes iekšējiem resursiem, tā arī ir spēja adaptēties ārējās pasaules realitātei. Ja kontakts ar bezapziņu netiek veidots un/vai Ego nav pietiekami spēcīgs, Anima/Animus pārņem cilvēku savā varā, atverot vārtus uz bezapziņu, pa kuriem nekontrolēti var plūst neapzinātais saturs ar augstu enerģijas līmeni. Vīrietis, kas pārņemts ar Animu, var ciest no garastāvokļa svārstībām, aizkaitināmības, aizvainojamības, neloģiskas rīcības, savukārt sieviete, kas pārņemta ar Animusu, mēdz būt pārņemta ar autonomām domām, dogmatiskiem spriedumiem, neapzinātu cīņu par varu un kontroli, nespēj būt emocionāli silta attiecībās.

Runājot par Animu/Animusu, Jungs ir uzsvēris projekcijas mehānisma īpašo nozīmi. Jau cilvēces pastāvēšanas pirmsākumos Anima/Animus tika projicēti uz mitoloģiskām figūrām, dieviem un dievietēm, kā arī uz reāliem vīriešiem un sievietēm. Veidojot attiecības, reālais pretējā dzimuma pārstāvis kļūst par paša kontrseksuālās psihes daļas projekcijas nesēju. Tas var raisīt spēcīgas jūtas, jo cilvēks piedzīvo it kā apvienošanos ar sevis paša līdz šim neapzināto daļu. Grūtības parādās līdz ar projekcijas un tās nesēja nesaderību, ar nereālām ilūzijās un gaidām. Cilvēkam nav iespējams sasniegt tādu apzinātības pakāpi, lai veidotu attiecības ar pasauli bez projekcijām, jo bezapziņas saturs ir neaptverams. Cilvēks arī nav atbildīgs par projekciju veidošanos, bet viņš var būt atbildīgs par to apzināšanos. Apzinoties projekciju, cilvēks var to atgriezt atpakaļ sevī, dodot iespēju veidot attiecības ar savu iekšējo pasauli. Apzināšanās procesā tiek iesaistīti vairāki līmeņi – paša apzinātais Ego ar savu subjektivitāti, partnera apzinātais Ego ar savu subjektivitāti, arhetipiskais Animas/Animusa tēls. Saskaņā ar Jungu šo triādi noslēdz Gudrā vīra (Htoniskās mātes) arhetipa tēls, kas ļauj piedzīvot Patību caur attiecībām.
Kā savulaik rakstīja Jungs, mūsdienu cilvēks ir tendēts adaptēties galvenokārt ārējai, kolektīvai kultūrai caur Personu, daudz mazāk iekšējai, individuālai. Dzīves vidus krīze visbiežāk saistīta ar iekšējās attīstības nepieciešamību. Jungs ir salīdzinājis Ēnas integrāciju ar “mācību elementu”, bet Animas/Animusa integrāciju ar “meistarības elementu”. “Animas/Animusa piedzīvošana ir karaliskais ceļš – via regia – pie sevis”.

Jungs visu savu analītiskās psiholoģijas teoriju ir radījis, iesaistot sevi pašu ilgstošā un mērķtiecīgā izpētē. Pabijis dažus gadus “Animas līmenī”, viņš nonāca teritorijā, kas psihes kartē vēl nebija iezīmēta un sastapa tur Patības arhetipu – fundamentālāko psihiskā veseluma un kārtības avotu. Šo procesu viņš ir detalizēti aprakstījis savā autobiogrāfijā, nodēvējot šo diezgan dramatisko laika posmu no 1916. līdz 1918. gadam par “konfrontāciju ar bezapziņu”. Iekšējās pašizpētes laikā Jungs ilustrēja un rūpīgi pierakstīja savus sapņus, fantāzijas un citus pārdzīvojumus dokumentā, ko vēlāk nosauca par “Sarkano grāmatu”. Kļuvis par terapeitu pats sev, viņš izstrādāja tehnikas, lai saglabātu pastāvīgu savu Ego-apziņu neapzinātā materiāla plūsmā – tehnikas, ko vēlāk izmantoja darbā ar pacientiem. Visplašāko un dziļāko Patības arhetipa aprakstu Jungs ir sniedzis grāmātā “Aion”, kas tika izdota viņa mūža nogalē 1951. gadā.

Patība ir centrālais jēdziens analītiskajā psiholoģijā, Jungs to ir aprakstījis kā vienotības un veseluma arhetipu, kā vienlaikus personības regulējošo centru, un tādu, kas atrodas aiz personīgās sfēras robežām, kā pieņēmumu, kas norāda uz psihes transcendento attiecību iespējām ar Dievu un kosmosu, ar kristāliem un dzīvniekiem, kā pretstatus vienojošu un simbolus veidojošu. Patībai tāpat kā visiem arhetipiem piemīt antinomisks – loģiski nesavienojams, antagonistisks raksturs. Patība ir robežjēdziens, kurš norāda uz ierobežotām cilvēka izziņas iespējām. Tā ir centrs, visu arhetipisko tēlu un iedzimto strukturēšanas, kārtības un integrācijas psihisko tendenču avots. Jungs Patības arhetipu aprakstīja arī kā numinozu, jo uzskatīja, ka Dieva tēls tajā mīt jau kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem, un ka cilvēka dabai piemīt tieksme pēc garīgā satura, vēlme pēc kaut kā lielāka un dziļāka nekā Ego ikdienišķā dzīve. Viņš uzskatīja, ka arī viss dziedināšanas process balstās uz numinozitāti, ņemot vērā, ka arhetipu enerģijas un struktūras sevī nes milzīgu atjaunošanas potenciālu.

Saskaņā ar Jungu, jaundzimis bērns sākotnēji nav spējīgs nodalīt pats sevi no apkārtējās pasaules, viņš pastāv pilnīgā vienotībā ar to. Taču tā ir neapzināta vienotība atšķirībā no tās, uz kuru cilvēku virza Patības arhetips dzīves laikā – uz apzinātu. Psihiskās attīstības processu, kas ved pie vienotības un veseluma apzināšanās Jungs nodēvēja par individuāciju. “Mūsu apziņa patiešām nerodas pati no sevis, tā iznirst no neizzinātiem dziļumiem. Bērnībā tā pamazām mostas, tāpat kā mostas ik rītu, iznirdama no miega un bezapziņas stāvokļa”. Ego, piedzimis no bezapziņas dzīlēm, dzīves pirmajā pusē attālinās no Patības. Tāds arī ir šī posma uzdevums – spēcināt un attīstīt Ego un Personu, nodrošinot sociāli kulturālu adaptāciju, pieauguša cilvēka atbildību. Kad Ego attīstība sasniedz kulmināciju, iepriekšējo dzīves mērķu vērtība mainās.
Dzīves otrajā pusē notiek virzība uz Ego un Patības atkalapvienošanos, notiek apziņas paplašināšanās, tiekoties ar kolektīvās bezapziņas saturu – Ēnu, Animu/Animusu un citiem arhetipiem. “Individuācijas mērķis ir no vienas puses atsvabināt Patību no Persona ārējās čaulas un no otras puses – no pirmatnīgo tēlu suģestējošā spēka”.

Individuācija nekad nevar būt pabeigta, tā ir tiekšanās uz ideālu, bet tās gaitā cilvēkam ir iespējams apzināties savu reālo psiholoģisko unikalitāti, kas ietver sevī kā iespējas tā ierobežojumus. “Sācies no bezapziņas stāvokļa, cilvēks tiecas pēc arvien plašākas apziņas. Apziņas attīstība ir cilvēces nasta, ciešanas un svētība”. Diemžēl, ne vienmēr šis individuācijas ceļš ir veiksmīgs – pat lielā vecumā cilvēks var justies sašķelts, iekšēji disociēts, pat, ja nodzīvota sociāli un kolektīvi veiksmīga, bet tomēr virspusēja dzīve.

“Tā kā sabiedrībā vienīgais tās dzīvības un vērtību tālāknesējs ir indivīds, viņam un viņa kvalitātei piemīt visaugstākā vērtība. Vajag, lai indivīda personībai piemistu veselums un vērtība, citādi vērtības nebūs nekam, jo, saliekot kopā kaut bezgalīgu daudzumu nuļļu, iznākums tik un tā būs nulle”. Junga analītisko psihoterapiju tāpat kā Smilšu spēles terapiju var uzlūkot kā vienu no individuācijas procesu veicinošiem faktoriem. Smilšu spēles terapiju var raksturot kā ekstravertu aktīvās iztēlošanās metodi. Psihes iekšējo tēlu vietā tiek izmantotas figūriņas no terapeita kolekcijas. Terapijas laikā izveidotā smilšu bilde satur elementus, kas veido robežu starp apzināto un neapzināto, dodot iespēju izpausties kreativitātei un attīstīties transcendetai funkcijai – tiltam starp apziņu un bezapziņu.