LV / EN / RU
LIELĀS MĀTES ARHETIPA POSTOŠAIS UN RADOŠAIS SPĒKS
Arhetips tulkojumā no grieķu valodas nozīmē pirmtēls. Arhetips ir patstāvīga psihes sfēra, un tas sastāv no trim elementiem – tie ir emocijas, tēls, enerģija. Arhetipam piemīt spēcīga iedarbība uz cilvēka emocijām. Arhetips ir vesela viengabalaina struktūra, kam piemīt ambivalenta struktūra, tam ir pozitīvi un negatīvi aspekti. (Vienpusējs tēls, kam piemīt tikai gaišā vai tumšā puse, nevar būt arhetips.) Arhetipiem piemīt sava iniciatīva un tā ietver sevī noteiktu reaģēšanas veidu. Junga analītiskajā psiholoģijā tie ir universālas sākotnēji iedzimtas psihiskas struktūras, kas satur kolektīvās bezapziņas komponentus, kuri mūsu pieredzē parādās tēlos un sapņu motīvos. Tās pašas struktūras varam sastapt vispārcilvēcisko simbolu pamatā mītos un brīnumpasakās.

Sākotnējā teorijā Jungs vēl nerunāja par Arhetipiem, bet gan 1912. gadā aprakstīja pirmatnējos tēlus, kas ir līdzīgi un ietver visas pasaules vēsturiskos kultūras motīvus, un kuru kopējās iezīmes ir – spēks, dziļums un autonomija. Šie senie tēli deva Jungam empīrisku materiālu, lai radītu teoriju par kolektīvo bezapziņu.

Lai runātu par Mātes Arhetipu, vispirms daži vārdi jāpasaka par Pirmatnējo Patību, jo tā kā bērns neienāk pasaulē kā „tabula rasa,” viņš atnāk šajā pasaulē ar Kolektīvās bezapziņas kapitālu. No otras puses bērns tiek pilnībā ierauts apkārtējā vidē, no kuras viņš ir atkarīgs un bez kuras nevar izdzīvot un kļūt par pilnvērtīgu cilvēku. Tādēļ pirmatnējā Patība parādās pasaulē ķermenī, kurš nes sevī bezapziņu. Tātad, Pirmatnējā Patība ir dotums, kas attīstās dzīves laikā un pastāvīgi mijiedarbojas ar citiem – ar Es un apkārtējo pasauli. Tādā veidā ķermenis, arhetipi un Es ir Patības attīstošie aspekti. Un tā savas attīstības laikā Patība pakāpeniski ietver savā attīstības darbā dažādas arhetipiskās struktūras, kuras Noimans ir nosaucis par „Patības apģērbu.” Tādā veidā tiks konstelēti Mātes, Tēva un citi arhetipi.

Lai izprastu Mātes arhetipa dabu, mums jāaizdomājas par mātišķā sākuma būtību. Visplašākā nozīmē, tā simbolizē ikvienas dzīvas būtnes dzīvīguma (dzīves) pieredzi. Neviens no tiem nav ticis radīts no tukšuma; katram ir māte. Šajā nozīmē visai psihiskajai dzīvei ir ciltsmāte, kura ir eksistējusi līdz apziņas rašanās brīdim, un kura, iespējams, turpinās eksistēt arī tad, kad pasaules apziņas gaisma apdzisīs. Viņa ir, bija un būs, tā ir mūsu esamības absolūtais priekšnoteikums, tā ir bezapziņa, kura pret apziņu attiecas kā māte. Mātes arhetips ir tā būtība, kura mūsu prozaiskajā psiholoģiskajā valodā tiek saukta par bezapziņu, tās mātišķais aspekts, kas ietver sevī mūsu ķermeni un vispār, visus noslēpumus, kas saistīti ar māti.

Tādā veidā mātes tēlā iemiesojas ne tikai psiholoģiskais, bet arī fiziskais cilvēka esības pamats, ietverot sevī priekšstatus par ķermeni kā trauku, kas sevī satur Dvēseli. Mūsdienu cilvēkus īpaši pārsteidz noslēpumainā ciešā ķermeņa saikne ar bezapziņu un viena no tā izpausmēm ir, ka vairums cilvēku pārāk lielu nozīmi piešķir instinktīvajām tieksmēm. Iespējams, tā daļēji tiek piepildīti neapzinātie Zemes Mātes meklējumi.

Kā visi arhetipi, Mātes arhetips tiešām ietver sevī neiedomājami daudz aspektu – piemēram, to tipiskākās formas ir: katra konkrēta cilvēka māte vai vecāmāte, krustmāte, tante vai jebkura cita sieviete, ar kuru katrs cilvēks ir kādās noteiktās attiecībās. Tāpat, tā var būt auklīte, dzemdību pieņēmēja vai vispār kāda baltās rases pārstāve; augstākā pārnestā nozīmē dieviete, īpaši Dieva māte, vai jaunava; kā Demētra (auglības un zemkopības dieviete sengrieķu mitoloģijā, kura ir labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos) un Kora (Persefones otrais vārds, gr.val. meitene, tika veidotas arī Koras statujas, kas attēloja meiteni, garā kleitā; Zeva un Demētras meita, kuru, lasot ziedus, nolaupīja Aīds un aizveda uz pazemes valstību. Kad Demētra sēroja par pazudušo meitu, zemi pārņēma bads un sausums, tādēļ Zevs lika Aīdam atdot Pērsefoni, bet pirms tam, viņš iedeva P. apēst granātābola sēkliņu, kas simbolizē laulības saišu nesagraujamību. Tāpēc P. Zemes virsū drīkstēja pavadīt tikai divas trešdaļas gada, kas atbilst veģetācijas periodam, bet vienu trešdaļu – pazemē. Viņa sarāva pēdējās mirušo saites ar dzīvajiem, pati, tomēr nespēdama aizmirst zemes dzīvi.) Sofija, (kā māte – mīļotā) vai kā kaismīgs izglābšanās mērķis – Paradīze, debesu valstība; plašā nozīmē, kā baznīca, universitāte, pilsēta, valsts debesis, zeme, mežs, jūra un stāvošs ūdens: matērija, elle, pekle, mēness. Vai šaurākā nozīmē – dzimšanas vai izcelsmes vieta – tīrums, dārzi, klintis, ala, koks, avots, dziļš avots, kristāmais trauks, zieds kā trauks (roze vai lotosa zieds), kā apburtais loks. Vēl šaurākā nozīmē – dzemde, citas formas, kas atgādina dzimumorgānus, maizes krāsns, dzīvnieki – govs un daudzi palīdzošie dzīvnieki.

Visiem šiem simboliem var būt gan pozitīva, labvēlīga, vai arī, kaut kādā mērā, negatīva jēga. Tiem var būt ambivalenti aspekti – piemēram, likteņa dievībām (latviešiem Laima – laimes un likteņa dieviete, dzemdību un lopu aizbildne. L. spēj pareģot nākotni), vai nešķīsta, nelaba jēga – raganām, drakoniem, dažādiem aprijošiem vai apvijošiem dzīvniekiem – kā, piemēram, milzīga zivs vai čūska. Tas var būt kaps, sarkofāgs, ūdens dzīles, nāve, nakts murgi un bērnu šausmas (Empusa – gr. mitoloģijā pusdieviete, kura naktīs, kamēr guļ, paveda jaunus vīriešus, pirms mielojās ar viņu gaļu un asinīm, Lilita – nakts dēmone, kura stājas dzimumsakaros ar vīriešiem, lai paliktu no tiem grūta un dzemdētu dēmonus, kā arī bērnu kaitniece, kas uzsūta tiem slimības vai tos nolaupa).

Jungs dod sekojošu vispārēju Mātes arhetipa aprakstu: Ar to saistītas mātišķās iezīmes – uzmanības izrādīšana un līdzcietība; feminisma (sievišķības) maģiskā autoritāte; gudrība un dvēseles pacēlums, kas izplešas ārpus formālās loģikas; jebkurš noderīgs instinkts vai impulss; viss, kas tiek nosaukts par labsirdību; viss, kas dod rūpes un atbalstu, dod attīstību un auglību. Šī maģiskās transformācijas un atdzimšanas vieta, kopā ar viņpasaules iemītniekiem atrodas Mātes aizgādībā. Pie negatīvajiem Mātes arhetipa aspektiem pieder viss noslēpumainais, slēptais, tumšais; bezdibenis, mirušo pasaule; viss aprijošais, viss, kas kārdina, vilina un saindē; viss, kas izsauc šausmas un izrādās neizbēgams, kā pats liktenis. Jungs saka, ka pats par sevi saprotams, ka jebkurš simbols ir Mātes arhetipa derivāts.

Mātes arhetips cieši saistīts ar to psihes daļu, kura joprojām pilnībā atrodas dabas varā; tieši tāpēc mēs tik bieži izsakāmies vārdiem – Māte – Daba. Pretstatā šim polam būtu jābūt Tēvs – Gars. Mātes un tēva arhetipi pārstāv divus galvenos esamības principus, kurus mēs nosaucam par Logosu un Erosu, vai kā ķīniešu filozofijā jan un jiņ. Viņi var eksistēt kopā, veidojot harmonisku veselumu, vai ir pretstatīti viens otram. Tēvs iemieso aktīvo radošo sākumu; māte – pieņemšanu un rūpes. Kaut gan, kā mēs vēlāk esam pārliecinājušies, mātei piemīt arī garīgums. Mātišķais sākums, galvenokārt, attiecināms uz dabu, tas saistīts ar instinktiem un fiziskām tieksmēm un dziņām. Mātišķā sākuma negatīvā iedarbība var būt tik spēcīga, ka var radīt šķēršļus cilvēka garīgajiem centieniem.

Zināmas grūtības, lai apjēgtu (izprastu) mātes tēlu var būt saistītas ar to, ka tā bezapziņa ir visai neviendabīga pēc satura un arī vispārējo (kopīgo) simbolu esamības visai kolektīvajai bezapziņai. Bet bezapziņa kā sākotnējā vienība satur sevī visus iespējamos pretstatus. To var ilustrēt ar piemēru no seno ēģiptiešu teksta par māti – dievieti Neitu, kurā ir teikts, ka dievībai, kas stāv pie Neitas sākotnes, nav dzimumatšķirības, tajā ir Dieva un cilvēka radīta ģimene – maskulīnie un femīnie spēki joprojām paliek neatdalīti… „viņa ir tēvu tēvs un māšu māte.” Tā aprakstīta arī indiešu Pirmmāte Adite:

Adite – tās ir debesis un debess dzīles,
Adite – tā ir māte, tēvs un dēls,
Adite – tā ir visi dievi un cilvēki,
Adite – tas ir viss, kas jau ir piedzimis un kas vēl dzims pēc tam.

Mātes arhetipa enerģija – tas ir neaptverams (neizdibināms) spēks, kas viegli var apslāpēt un nomākt cilvēku. Bet, bez tā, tas ir visa jaunā un radošā avots. Šie apstākļi mūs noliek fundamentālā jautājuma priekšā par Zemes Mātes figūras morālo neviennozīmību. Kāpēc vienās pasakās tā parādās mīļas labas vecenītes veidolā, bet citās, kā ļauna un šausmīga ragana? Var uzskatīt, ka šīs pretrunas pastāv vienmēr, jo it visi arhetipiskie personāži ir neviennozīmīgi savās izpausmēs, tikpat neviennozīmīgi kā pati daba. Bet pienāk brīži, kad simbols apvienojas.

Ja mēs pareizi spējam uztvert Mātes – Zemes figūru, viņa izrādās nevis postoša, bet gan palīdzoša un uzticama pavadone. Priekšstati par māti pamatā, ja ne pilnībā, veidojas no katra cilvēka dzīves pieredzes un apstākļiem un viņa spējām pareizi interpretēt šo tēlu. Ja mums piemīt spēja psiholoģiski domāt, ir iespējams objektivizēt šo bīstamo un noderīgo enerģiju, un tādā veidā nodibināt ar viņu saikni.

Būt ciešā saistībā ar māti – nozīmē atrasties mātes arhetipa ietekmē. Vai šādas ietekmes rezultāts kļūs postošs, tas atkarīgs tikai no tās saiknes, kāda ir formējusies katram cilvēkam ar viņa iekšējās mātes tēlu. Mātes izjūta, mātes tēls, ir tā bezgala vērtīgā Zelta atslēdziņa, kuru mums šūpulī ielikusi Labā feja.

Zelta atslēdziņa – tā ir atslēga uz bezapziņu. Tā ir zelta, jo daļēji atslēdz pieeju paslēptajām bagātībām. Protams, daudzi cilvēki ar mātišķo fiksāciju nekad šo atslēdziņu nesaņems, un tas nozīmē, ka viņi vienmēr sajutīs šo pazudinošo mātes arhetipa ietekmi, kas, kā likums, parādās caur instinktīvo tieksmju nelīdzsvarotību.

Nedrīkst aizmirst, ka mātei pieder zelta atslēdziņa; citiem vārdiem sakot, pareiza attieksme pret bezapziņu var atvērt pieeju jaunām garīgām vērtībām. Tāpēc Mātes arhetips spēlē īpašu lomu pārejas periodos, kā, piemēram, mūsdienās; pie tā, ne tikai atsevišķu cilvēku dzīvē, bet dzīvē vispār. No vienas puses, mātes arhetips var novest pie masu histērijas, no otras puses palīdz rasties kaut kam jaunam. Postošais atrodas ļoti tuvu radošajam; tāpat kā smiekli – skumjām, bēdas – priekiem, nāve – atdzimšanai.

Šo pretstatu ilustrācijai piedāvāju Junga analītiķes Marijas Luīzes fon Franc analizēto brāļu Grimmu pasaku „Salms, ogle un pupa.”

SALMS, OGLE UN PUPA
Reiz dzīvoja nabadzīga veca sieva. Kādu reiz viņa salasīja bļodu ar pupām un gribēja tās izvārīt. Sieva iekūra pavardu un, lai uguns ātrāk iedegtos, piemeta tam nedaudz salmu. Kamēr sieva pārbēra pupas podā, pēkšņi, viena no tām, ne saukta, ne aicināta, izslīdēja no pirkstiem un nogūlās blakus salmam, kas jau gulēja uz grīdas, bet drīz no krāsns pie tiem izlēca arī ogle.

Un lūk, salms saka: „No kurienes jūs, pie mums, mīļie draugi?”

Ogle atbild: ”Nu, lūk, palaimējās man no uguns izsprukt, ja nē tā man būtu droša bojā eja, es sadegtu un pārvērstos par pelniem.”

Bet pupa viņiem saka: „Es arī veikli izglābu savu ādu, ja nē, tad vecā sieva mani, tāpat kā manus biedrus, iemestu podā un, bez jebkādas nožēlas izvārītu sev strebjamo. ”

„Un vai tad man labāk klātos?” teica salmiņš. „Visus manus brāļus vecā sieva par dūmiem un uguni pārvērta; rau veselus sešdesmit uzreiz sagrāba un iegrūda postā. Es vēl laimīgi izspruku no viņas rokām.”

„Ko gan mums tagad darīt?” jautā ogle.

„Es domāju”, atbildēja pupa, „ja jau mēs tik laimīgi esam izglābušies no nāves, tad nu ka dzīvojam kā labi draugi, visi kopā; bet lai ar jums vairs nenotiktu nekādas nelaimes, iesim no šejienes prom un apmetīsimies kādā tālā, svešā zemē.”

Visiem tas patika, un viņi visi kopā devās ceļā.

Garu vai īsu ceļu gāja, bet beidzot nonāca pie maza strautiņa, bet tur nebija ne tiltiņa, ne pat kādas laipiņas, un viņi nezināja, kā pārkļūt otrajā pusē. Bet salmiņš ātri atrada izeju un teica: „ Ziniet ko, es nogulšos pāri strautiņam un jūs pāriesiet pa mani kā pār tiltiņu.”

Tā arī izdarīja, pārstiepās no krasta uz krastu. Un ogle, kurai bija dedzīga daba, drosmīgi uzmina uz tikko uzbūvētā tilta. Aizgāja ogle līdz vidum, un dzird zem sevis ūdens čalošanu – te pēkšņi tā izbīstas, apstājas uz vietas un nespēj saņemties iet tālāk. Bet salmiņš pēkšņi aizdegās, pārlūza uz pusēm un iekrita strautā. Ogle iekrita tam pakaļ, nočūkstēja un nomira.

Bet pupa bija piesardzīgāka: tā palika krastā, un ieraugot, kas noticis, sāka smieties un nekādi nevarēja apstāties. Viņa smējās tik stipri, ka beigās no smiekliem pārplīsa.

Te arī varētu pasaka beigties, bet, par laimi, gadījās, ka pie strauta atpūtās klejojošs skroderis. Viņa sirds bija žēlsirdīga, un viņš sameklēja adatu un diegu un sašuva pārsprāgušo pupu. Pupa viņam pateicās no visas sirds, bet tikai diegs gan skroderim bija gadījies melns. Un no tā laika visām pupām pa vidu ir melna vīle.


M.L. fon Franc raksta, ka šādas pasakas cilvēki viens otram stāsta kā joku vai anekdoti, un daudzas no tām šķiet pavisam absurdas. Un no otras puses, viņa uzskata, ka joki vispār ir tāds radošs veids, kuru nav iespējams interpretēt. Bet, bez tā, ir skaidrs, ka šādām pasakām ir īpaši dziļa jēga. Sākotnēji, kamēr tiek uztverta tikai šī virspusējā daļa, tūdaļ kļūst smieklīgi, bet pēc tam jūtams, ka šādām pasakām bieži vien ir drūms fons, kurš mums atgādina gan par nāvi, gan par to, ka viss šajā dzīvē ir pārejošs, gan arī par mūsu esamības iznīcīgumu un smieklīgumu. Šī divējādība, neviennozīmīgums, dziļu skumju un dzīvei piemītošā humora sajaukums, veido vienu no daudzskaitlīgajiem pretstatu pāriem, kas eksistē bezapziņā. Un reizēm tā notiek sapņos, ka mēs no rīta pamostamies ar sajūtu, it kā būtu izcēlušies no šausminošām jūras dzīlēm, un cenšamies atcerēties šo sapni, un citreiz, vienīgais, ko varam satvert ir kaut kādi absurdi fragmenti, kurus nav iespējams atstāstīt vai pierakstīt, jo tie šķiet pārāk sarežģīti un bezjēdzīgi. Bet reizēm, ja tomēr izdodas ko tādu pierakstīt, mēs varam tajā atrast dziļu jēgu. Citi sapņi nāk tieši no mūsu ķermeņa, no ļoti dziļiem bezapziņas slāņiem, un tos nav iespējams interpretēt, jo tie ir ļoti tālu no apziņas.

Atgriežoties pie pasakas satura, mēs sākumā redzam, ka vecai nabaga sievai bija dažas pupas, kuras viņa gribēja pagatavot. Un, lai to izdarītu pēc iespējas drīzāk, viņa ielika ugunī salmus. M.L. fon Franc raksta, ka tādas nabaga sievas var sastapt daudzās pasakās, un tās parasti ieraugāmas divos veidolos – vai nu tā ir veca ragana, kas nobur galveno varoni un ar viltību iemāna tos pie sevis un ieslēdz aiz atslēgas, vai nu tā ir vecā gudrā sieviete, kura dzīvo mežā un vai nu pasaka priekša varoņiem pareizo risinājumu vai brīdina par briesmām, kuras var draudēt varoņiem viņu ceļā.

Neskatoties uz to, ka vecā sieva parādās tikai pasakas sākumā, viņa iemieso vecās gudrās sievas – dabas gudrības arhetipu (Mātes arhetipu). Viņa gatavo sev ēdienu, tādēļ iemieso ne dodošo Dabas pusi, bet gan to, kas ir viens no grandiozākajiem etapiem cilvēces civilizācijas vēsturē. Pagatavojot ēdienu, tiek iegūta iespēja to ilgāk saglabāt. Līdz ar to paplašinās jūsu ēdienkarte, jo ne visus produktus var ēst jēlus. Tādā veidā cilvēks lielā mērā paaugstināja savas izredzes uz izdzīvošanu, iemācoties iegūt uguni un gatavot ēdienu. Ēdiena transformācija notiek mijiedarbībā ar uguni. Šajā nozīmē virtuve ir radniecīga alķīmiskajai laboratorijai, kur notiek matērijas izmaiņas, tā turpmākai izmantošanai, cilvēka vajadzībām, un paplašinot cilvēka varu pār dabu. Uguns atklāšana un ēdiena gatavošana tiek identificēta ar cilvēka apziņas parādīšanos, tātad arī ar savas mirstības apzināšanos. Un šo atdalīšanos no dzīvnieku un dabas pasaules var arī uzskatīt par izdzīšanu no Paradīzes – vienotības ar dabu, un arī kā nogrēkošanos tās priekšā. Tātad var teikt, ka pasakā vecās sievas tēlā iemiesojusies pati Lielā Māte – Daba savā divējādā veidolā – simbolizējot cilvēces femīno pusi, kas balstīta uz to dabas aspektu, kas veicina apziņas attīstību.

Daba mūs radījusi par saprātīgām būtnēm, un tieši daba mūsos ir ielikusi apziņas attīstību. Un tas pie mums ir atnācis no bezapziņas. Un tagad mums piemīt apziņa ar viesām tās priekšrocībām un trūkumiem. Tādēļ var teikt arī, ka vecā sieva iemieso Mātes – dabas nolūku, kas attiecas uz cilvēci.

Pasakā redzam, ka vecā sieva ir neveikla – viņai no pirkstiem izslīd pupa, bez tā, viņa ir nevīžīga, jo viņa ļauj izkrist vienam salmam. Bet viena no pašām lielākām kļūdām ir steiga – jo steiga dod iespēju parādīties nelabajam. Kad cilvēks steidzas, viņš ar savu enerģiju baro viņpasauli, ļauj izlēkt ēnai. Parasti tas notiek lielu nogurumu brīžos vai steigā, un tad mūsu rīcību vada ēna. Kad tādā veidā barojam viņpasauli un bezapziņu, tie aktivizējas un tad bezapziņa var parādīties ārpusē. Kad vecā sieva nomet pupu, viņa dod iespēju bezapziņai parādīties ārpusē.

Pārejot pie Uguns simbola – zināms, ka uguns tika izmantota daudzu tautu rituālos un pateicoties uguns attīrošajai iedarbībai, to bieži izmantoja rituālos, lai aizdzītu viņpasaules garus – mirušos, dažādas parādības utt. Tādēļ uguns iedarbību var uzskatīt par naidīgu viņpasaulei, jo tas atnesis dzīvei siltumu un gaismu.

Uguns attīrošās īpašības bieži tiek izmantotas, lai izdzītu tumšos spēkus un ļaunos garus. Pirmatnējās ciltīs uguns kalpoja, lai paglābtos no plēsīgiem zvēriem. Katru nakti pirmatnējās ciltis iededza ugunskurus, lai tos aizbiedētu. Degošo ugunskuru aplis attēlo barjeru, ko dzīvnieki neuzdrošinājās pārkāpt. Tādā nozīmē uguns glāba cilvēkus no nāves draudiem un ļaunajiem spēkiem.

Pēc nostāstiem zināms, ka krievu mājas apdzīvo mājas gars, kurš dzīvo krāsnī, viņš aizsargā māju, un par to viņš ir jābaro. Mājas gars rada mājās dzīvīgu siltumu un ģimenes kopības izjūtu, kas sapulcējusies pie mājas pavarda. Viņš aizdzen visu ļauno, kas parādās gan no ārpuses, gan no bezapziņas.

Pasakā salms lielās, ka izsprucis vecajai sievai no rokām. Pupa saka, ka vecā sieva viņu vienkārši neievēroja, bet ogle izlēca no uguns. Vecā sieva neievēroja pupu, jo viņai tā vienkārši izkrita. Bet salma un ogles glābšanās – ir pilnīgi noteikts motīvs – viņi paši gribēja izglābties no nāves. Šis motīvs liecina par tiem piemītošo pretestību – viņi negribēja sadegt krāsnī. Viņi nevēlējās kalpot vecajai sievai, bet viņiem sagribējās palikt pašiem par sevi.

Turpinot pievērsties amplifikācijām, salms – ir labības daļa, ko parasti izmet. Kādreiz tie tika sadedzināti vai ierakti zemē pārstrādei. No vienas puses tas ir nederīgs, tāpēc tas jāizmet, no otras puses tas ir tā labības daļa, kas tiek atgriezta atpakaļ dabai. Ļoti bieži pēc ražas novākšanas cilvēki taisīja salmu lelli, kuru pēc tam sadedzināja, upurējot auglības dieviem. Citās zemēs tic, ka labībā dzīvo gars, un viņš ir labvēlīgs dabas un cilvēku auglībai. Pēc labības nokulšanas, gars paliek vārpās. Viņš ir nemirstīgs, un visu ziemu turpina dzīvot vārpās, bet pavasarī parādās atkal – jau jaunos dzinumos. Tādēļ salms ir labība, kas eksistē ziemas miega stāvoklī –periodā, kad tas atrodas viņpasaulē slēgtā, latentā, bet dzīvā stāvoklī. Viņš saglabā pavasara iestāšanās un jaunas dzīves sākšanās iespēju.

Salms ir saistīts ar viņpasauli. Viduslaikos tam tika piedēvēta negatīva nozīme, salīdzinot ar sīkumiem, niekiem un bezjēdzību. Bezjēdzīga runāšana tiek uzskatīta par salmu kulšanu. Daudzos reliģiskos tekstos, arī Bībelē, salmu atdalīšana no graudiem, nozīmē nemirstīgās daļas atdalīšanu no citas, nevajadzīgās daļas, kuru vajag sadedzināt. Salmiem tika piedēvēts tieši šāds, galēji negatīvs saturs.

Negatīva attieksme pret salmu parādās arī pasakā – no salma nevar uzbūvēt drošu tiltu, tas būs pārāk neizturīgs. Tieši tā pasakā izpaužas nedrošība un lētums attiecībā uz salma piedāvājumu. Uz salmu nevar paļauties, bet tajā pašā, laikā viņš ir lielīgs – viņš piedāvā saviem draugiem kļūt par tiltu, bet, tikko uz tā uzkāpj karstā ogle, tilts tiek nopostīts. Salms nevar izdarīt to, ko grib.

Nākošais tēls ir ogle –kas izlēca no uguns. Tādēļ, ka ogle ir melna, arī tā asociējas ar viņpasauli. Tādēļ ogļrači, kuri strādāja šahtās un bija „melni” tika uzskatīti par lielajiem pazemes burvjiem. Viņi zināja Mātes – Zemes noslēpumus. Tika uzskatīts, ka viņos ir kaut kas no nelabā, viņi ielaužas Mātes – Zemes vēderā un nozog tajā paslēptos dārgumus. Tādēļ ogle, šis nozīmīgais materiāls – asociējas ar Māti – Zemi vai dabu. Tā iemieso sevī slēptās būtības acīmredzamo īstenību.

Daudzi alķīmiķi apgalvoja, ka ogle satur apslēptu uguni. Kā zināms, ja ogli aizdedzinās ar sērkociņu vai ar salmiem, kā pasakā, tā sāks lēnām gruzdēt. Un, tā kā tā lēnām gruzd no iekšas, bet nesadeg ātri, parādījās ideja par to, ka zem melnās virskārtas tā satur slēptu uguni. Un šo slēpto uguni var no tās izvilināt, ja to iededz ar citu ārēju uguni.

Pateicoties šai asociācijai ar uguni, kas paslēpts iekšpusē, ogle kļuva par cilvēka dedzīgās dabas iemiesojumu. Bieži tā tiek asociēta ar dedzīgu kaisli ar tādu, kas ir apspiesta un netiek atklāti pausta. Ir vācu sakāmvārds: „Nekas nav tik dedzīgs kā milzīga kaisle nezinot pret ko.” Ja cilvēks iekšēji sadeg no mīlestības vai naida jeb gruzd no ļaunuma, un viss tas tiek turēts iekšienē, tas kļūst daudz spēcīgāks, nekā tiktu izteikts atklāti.

Tātad uguns, kas apslēpts ogles iekšienē, ir saistīts ar nelabo un melnajiem dēmoniem no viņpasaules. Tomēr, nedrīkst aizmirst, ka arī viņi ir dārgumu pārvaldītāji.

Pupu – grieķu un romiešu mitoloģijā saista ar Hadesu (Aīdu), tātad mirušo valstību, jo ar pupām barojās mirušie. Daudzās Eiropas zemēs tiek uzskatīts, ka laikā, ko sauc par mežonīgajām medībām – kad mirušie iznāk virszemē, (no oktobra beigām – līdz pirmajām novembra dienām)viņi barojas tieši tikai ar pupām.

No otras puses tiek uzskatīts, ka pupas pastiprina seksuālo jutekliskumu. Un tādēļ senie grieķi un romieši dziedāja „nepieklājīgas dziesmas par pupām”, jo uzskatīja, ka tās palielina seksuālo potenci. Tādā veidā noskaidrojas dīvains fakts – izrādās, ka mitoloģijā seksa pasaule cieši saistīta ar mirušo pasauli. Dionīsa svētku procesija sastāvēja no cilvēkiem, kas rokās nesa sarkanus koka fallus, un tika dziedātas dziesmas par fallu un tas viss tika darīts par godu Hadesam, mirušo dievam. Un tādā veidā Dionīss savienojās ar Hadesu.

Seksuālās dzīves un nāves sasaistes pamatā ir tas arhetipiskais fakts, ka šī klaunāde un nevaldāmā jautrība un mežonīgā pārpilnības baudīšana – patiesībā atrodas ļoti tuvu nāvei. Daudzās Eiropas valstīs, arī citur pasaulē, gan senāk, gan mūsdienās, īpaši tas izteikti redzams lauku apvidos, cilvēki bērēs priecājas, un tā ir parasta parādība. Sākumā visi ir ļoti skumji, bet tad kad iedzer, bēres beidzas uz ļoti jautras nots. Un tā nav bezjūtības izpausme, Jungs ir teicis, ka tā notiek tādēļ, ka cilvēkos joprojām mājo mežoņi, kuri sajūt nāves draudus un tās ledaino elpu. Tādēļ tie iedzer, slavē dzīvi, kļūst vulgāri un smieklīgi. Ar to viņi it kā pasaka: „Mēs joprojām esam šeit. Mums jāturpina dzīvot. Mēs varam mīlēt viens otru, būt kopā, lai atvairītu no sevis ledaino nāves elpu!”

Divējādais nāves un pārpilnības pārdzīvojums attiecas uz Lielās Mātes pasauli. Visi Hadesa – Dionīsa rituāli bija saistīti ar Mātes – Zemes un viņpasaules dievu kultu, tātad ar Mātišķo pasauli.

Kā zināms, pupām ir vēl citas interesantas īpašības; augšanas procesā tās stiepjas uz augšu, un daudzās Eiropas zemēs pupas tiek stādītas tieši Debesbraukšanas dienā (kad Jēzus tika uzņemts debesīs), lai tās izaugtu pēc iespējas garākas, tiektos pēc iespējas augstāk, pa Kristus pēdām, kad viņš pacēlās debesīs. Daudzos mītos un pasakās, varonis pa pupas stiebru uzkāpj tieši debesīs. Tātad pupas ir ne tikai cieši saistītas ar viņpasauli un bezapziņu, un spēj mūs savienot ar to, bet var arī kalpot par daudz drošāku tiltu kā salms.

Pasakā tikai pupa izrādās gudra – Ogle ir muļķe, tāpēc, ka pārāk karsta un nepacietīga, bet Salms ir ļoti virspusējs radījums. Pupa tiešām atšķiras no tiem ar savu gudrību, bez tā, pupa spēj savienot debesis un zemi.

Tādā veidā kopējā amplifikācija parāda šo nejaušas veiksmes, nāves un tīro dabas bezapziņas aspektu, pārklāšanos, kurš paliek pagaidām neizprotams un bezjēdzīgs. Tas ir, ka pie vecās sievas pavarda savācās trijotne no viņpasaules. Viss, kam ir saistība ar viņpasauli: nāve, bezapziņa, auglības, seksualitātes dievi, mežonīgums – viss atrada iemiesojumu šajā trijotnē – salmā, oglē un pupā. Tie visi savācās kopā pie pavarda un izlēma kopā glābties.

Šajā gadījumā svarīgi ir tas, ka visi trīs lielākā vai mazākā mērā ir saistīti ar augu valsti, ar veģetāciju, tai skaitā arī ogle, kas veidojas koksnes bioķīmiskas transformācijas rezultātā. Tāpēc visa trijotne saistīta ar psihes veģetatīvo pusi, ti. ar bezapziņas aspektu, tātad ar mūsu ķermeņa visdziļākajām dzīlēm, kas mūs padara par ķermeniskām būtnēm, kas pat bezapziņas līmenī ietiecas augu valstī, veģetācijā, pašos pirmsākumos.

Šī pasaka ir ļoti sena, tā, iespējams, ir pat datējama ar antīko laikmetu un tādēļ šīs pasakas versijas sastopamas ļoti daudzās Eiropas zemēs (arī latviešu t.p. Salms, ogle, pupa un zirnis). Tas liek domāt par to, ka tai ir ļoti dziļa un svarīga nozīme; šie tēli ietver tos psihiskos komponentus, kas lielākā vai mazākā mērā pieder kolektīvajai bezapziņai, kurus apziņai ir grūti pieņemt. Jo pats miršanas process nozīmē, ka tas nevar tikt pieņemts un nevar tikt integrēts cilvēka apziņā, un tāpēc tas dzīvo savu autonomo dzīvi bezapziņas viņpasaulē.

Pārejot pie Tilta amplifikācijas – vispirms rodas jautājums – no kurienes un uz kurieni grib pārkļūt šie bēgļi? Un, pie tā, šis mēģinājums nevainagojās panākumiem.

Dažās pasakas versijās var lasīt, ka trijotne grib doties uz baznīcu, lai izsūdzētu grēkus. Un tad ar viņiem notiek šī traģēdija. Tas var kalpot par apstiprinājumu idejai, ka viņi gribēja šķērsot robežu ceļā uz kolektīvo apziņu. Tagad bēgļi kļūst aktīvi. Sākotnēji viņi tika cilvēces apziņā noraidīti, bet tagad tie vēlas saņemt to atzīšanu. Viņi kalpo to īpašību iemiesojumam, ko nepieņēma kristīgā baznīca: piedauzību, nāves bailes, pagānisku plosīšanos un seksualitāti – visu to, kas attiecas uz somatisko vai miesisko dzīves pusi. Tā vietā, lai to integrētu reliģiskajās doktrīnās, tos izdzina un atdeva nelabā ķetnās. Viduslaiku baznīca, līdzīgi kā vecā izklaidīgā sieva – sāka izlaist no sava redzesloka šīs dzīves puses. Līdz viduslaikiem, savos agrīnajos etapos, kristietība tomēr saglabāja ļoti daudz pagānisko elementu. Kristīgie rituāli mijās ar pirmskristietības rituāliem, kuros savu likumīgo vietu ieņēma tumsas spēki, kuri, pēc būtības, katru pavasari saņēma savu atzīšanu.

Piemēram, Amerikas pamatiedzīvotāju reliģijās sastopami tādi personāži kā Heijoki, jokdari, kas svētku rituālu laikā smīdināja cilvēkus ar savām paradoksālajām reakcijām – ja kāds raudāja, viņi smējās, ja kāds smējās, viņi raudāja. Viņi atdarināja mācītāja lomu, un lomu, kas pretēja mācītājam, kuri izpildīja sakrālu misiju – kalpoja mirušo pasaulei, pārkāpa jebkurus likumus un pretojās jebkura rituāla izpildei.

Jungs šos klaunus nosaucis par „klauniem – triksteriem,” tie iemiesoja ēnu un pastāvīgi uzturēja ar to dzīvo saikni, tādā veidā pretojoties tās apspiešanai. Tas atgādina par to, ka jebkuriem augstiem ideāliem, kuriem mēs ticam, ir sava pretējā puse. Tieši klauni, jokdari atgādināja cilvēkiem par pretstatu esamību. Bez tā, viņi atvēra ceļu uz bezapziņu, un tādā veidā arī uz jaunradi, tā kā bez šīs dabiskās drūmās bezapziņas puses nebūtu arī jaunrades. Katra atjaunošanās atnāk tieši no šīs tumsas, nebūt ne no augšas.

Atgriežoties pie tilta, parādās jautājums: Kāpēc vispār bija vajadzīgs iet pāri tiltam?

Senatnē tilti tika uzskatīti par neizdibināmiem un noslēpumainiem, jo tilts vija vienīgais veids, kā nokļūt platas upes otrā krastā. Bieži tas bija vienīgais veids, kā no laukiem nokļūt pilsētā.

No otras puses tilti bija arī ļoti bīstami, jo pa tiem valstī varēja ielauzties ienaidnieki. Uz tiltiem parasti notika vissīvākās cīņas. Tādā veidā tilts kļūst par noslēpumainu vietu, caur kurieni notiek nelabā ielaušanās, bet līdz ar to arī vieta, pār kurieni pašam pārkļūt vajadzīgajā vietā.

Uz tilta sakoncentrējas labā un ļaunā spēki. Tieši tāpēc daudzās katoļticīgajās zemēs uz tilta uzstādīja krucifiksu. Bieži vien daudziem cilvēkiem tieši tilts izsauc suicidālas fantāzijas. Uz tilta mums uzglūn nelabais, un tieši tāpēc nepieciešama īpaša aizsardzība. No otras, puses tilts mums atver jaunas dimensijas. Tas savieno mūs ar bezapziņu.

Senajā Romā garīdzniekam tika piedēvēts Galvenā tiltu būvētāja tituls. Vēlāk šis tituls tika piedēvēts Romas pāvestam. Šajā kontekstā par tilta būvētāju tiek uzskatīts cilvēks, kas veido tiltu starp cilvēci un Dieva jeb Visaugstā tēlu.

Tādā veidā rodas jautājums: Kas tieši savieno apziņu ar bezapziņu? Kas sasaista šīs divas sfēras?

Jungs šādu savienošanu nosaucis par transcendento funkciju – tas bezapziņas aspekts, kas rada simbolus. Tādā gadījumā tilts pats par sevi nav transcendentā funkcija – tā ir dabas fenomens, turpretī tilts ir cilvēka darbības rezultāts.

(Transcendentā funkcija – ja iztrūkst reliģiozās institūcijas, kas cilvēkam varētu kļūt par starpnieku starp apziņu un bezapziņas spēkiem, tad viņa sapņu simbolikā kļūst pamanāms transcendentās funkcijas darbs. Bezapziņa rada reliģiozos simbolus, lai izveidotu savienojošo tiltu starp apziņu un bezapziņu. Kaut kādā mērā par tādu tiltu kļūst katrs simbols, jo katram simbolam ir viens pamatojums apziņā, bet otrs – bezapziņā. Tam ir gan apzinātais, gan neapzinātais aspekts. Arī ārēji tas galvenokārt parādās kā tilts. Bet šo tiltu ir radījusi daba. No otras puses tāds dabisks tilts ir radies no cilvēka sasniegumiem, kuri ir ļoti grūt nākuši un joprojām paliek ļoti bīstami.)

Ir leģenda par to, ka senos laikos velns uzcēla cilvēkiem tiltu un par to paprasīja atdot viņam pirmo cilvēku, kurš ies šim tiltam pāri. Tā kā cilvēki bija ļoti apķērīgi, viņi pārdzina pār tiltu āzi. Tajos laikos āzis simbolizēja pašu velnu. Tāpēc velns ļoti saskaitās, bet tomēr aizvācās prom.

Kas attiecas uz tiltiem vispār, tad var ar pārliecību teikt, ka tos cēluši vai nu svētie vai velni. Un bieži tiltus apvij mīti un leģendas, bet cilvēki uz tiem rīko svētkus, kuru laikā dejo, dzied, dzer un priecājas.

Kad tilts tiek būvēts, mūsos ir sajūta, ka transcendentā funkcija – šis noslēpumainais dzīvības process, rada mūsos simbolus, kuri savieno pretstatus, satiekas cilvēka apziņā.

Pasakā ogle un pupa grib nokļūt strauta otrā pusē. Viņi grib tikt apziņas atpazīti un pieņemti. Lai sasniegtu vēlamo, viņi ir gatavi aktivizēt savu radošo pirmsākumu. Bet viņiem tā arī neizdodas pārkļūt otrajā pusē, jo lielīgais salms pats piedāvājas kļūt par tiltu.

Bez tā, salms iemieso nekur nederīgus niekus, tas attiecas uz bezapziņu. Viņš iemieso to, kas atdodams viņpasaules dieviem, kas upurējams dabas spēkiem. Tādēļ salma vēlme saņemt apziņas pieņemšanu ir svētuma un dieva zaimošana. Tas pieder bezapziņas pasaulei. Neapzinoties sevis paša dabu, tas mudina spert bezjēdzīgu soli. Tas liecina par to, ka bezapziņa savā dabiskajā stāvoklī pārstāv ne tikai diženu gudrību, bet arī pilnīgu absurdu.

Tas ir galvenais iemesls, kādēļ ir ļoti svarīgi nepazaudēt saikni ar sevi. Tāpēc Jungs atzīmējis, ka apziņai arī ir jādod vārds; citiem vārdiem sakot, apziņai un bezapziņai savā starpā jāved dialogs. Mēs nedrīkstam bez jebkādas kritikas pieņemt to, ko saka bezapziņa; bez tā, mums jāpadomā par to, līdz kādam līmenim tas grib kļūt apzināts.

Redzams, ka pasakā salms simbolizē saturu, kurš tiecas tikt apzināts. Par šādu saturu var izrādīties pat radoša fantāzija, kura vēl nav noformējusies tādā mērā, lai par to būtu izveidojies pilnīgs priekšstats. Mums visiem ir fantāzijas, bet mums svarīgi zināt, ko jūtam attiecībā pret tām, tikai ar jūtu palīdzību mēs iegūstam spēju atšķirt saturošu un radošu fantāziju no absurdas fantāzijas, kas izsauc inflāciju.

Pasakā salms nogulstas pāri strautam, lai kļūtu par tiltu, kur pāriet oglei. Ogle, kurai piemīt dedzīgs temperaments, drošsirdīgi dodas tam pāri. Ir skaidrs, ka šie abi sevi absolūti nepazīst: salmam nav priekšstata par to, cik viņš ir vājš, bet oglei nav ne jausmas, cik tā ir karsta. Nonākot līdz tilta vidum un sadzirdot ūdens čalu, tā izbīstas un, salmam pārdegot, iekrīt strautā.

Ogle izbīstas brīdī, kad sadzird savu pretstatu! Sekojoši, nonākot līdz tilta vidum, kas savieno pretstatus, jums neizdosies pāriet otrajā krastā, ja jūs nepazīstat savu personīgo pretstatu. Tieši tāpēc nav iespējams izmainīties pirms esam iepazinuši savu ēnu un neapzinoties, ka visiem mūsu ideāliem pastāv arī nepievilcīgā vai kreisā puse. Neapzinoties to, nav iespējams pāriet tiltu uz jaunu krastu. Pāreja nevar notikt bez pretstatu cīņas. Un tikai muļķa ogle, kurai patiesībā bija jāzina, ka uguns un ūdens ir pretstati, pēkšņi nobijās, sadzirdot ūdens čalu. Viņa apstājas, tas nozīmē, pārtrauca pārejas procesu. Tās uguns pārdedzināja salmu, un viņi abi iekrita bezapziņas ūdeņos. Šis mēģinājums izrādījās neveiksmīgs. Tumsas pasaules radošais mēģinājums sasniegt apziņu, burtiskā nozīmē pārtrūka; acīmredzot tas notika nepietiekamas enerģijas un resursu dēļ, lai veiktu pāreju. Tomēr viens no trijotnes palika dzīvs, un tā ir pupa.

Pupa izrādījās gudrākā. Viņa gribēja redzēt, kas notiks ar diviem pārējiem viņas ceļabiedriem. Ieraugot, ka tie noslīkuši, tā smējās ļoti ilgi, jo bija apveltīta ar labu humora izjūtu. Ir sakāmvārds, ka īstu prieku var izbaudīt, tikai uzzinot par cita neveiksmi. Atbilstoši šim sakāmvārdam arī uzvedas pupa. Abi pārējie devās turp, pat lāga sevi nepazīstot un nekas cits no tā nevarēja iznākt. Bet arī pupa izdara muļķību – viņa smejas tik traki, ka pārplīst.

Mēs bieži sakām: „Es pārplīsīšu no smiekliem!” Cilvēks nevar pārplīst no smiekliem, bet, kad viņš uzsprāgst psiholoģiski, viņā parādās tik vētrainas jūtas, kas noved viņu tieši pretējā stāvoklī. Un drīzumā viņš jūt sevī tādu kā paģiru iestāšanos, tas ir depresīvās izjūtas. Tādā veidā priekam un jautrībai ir savas, absolūti noteiktas robežas. Ja mēs tās pārkāpsim galējā uzbudinājuma stāvoklī, tad nonāksim disociācijas stāvoklī.

Tādā veidā arī šeit mēs varam ieraudzīt noslēpumaino saikni starp jokiem un jautrību no vienas puses un dziļām skumjām un pat nāvi, no otras puses. Šie divi psihes stāvokļi atrodas bīstamā tuvumā.

Pasakā, laimīgas nejaušības dēļ pie strauta atrodas arī skroderis, kurš pasakās parasti pārstāv trikstera aspektu – lai gan tiek uzskatīts, ka šādu profesiju parasti izvēlas vāji nabaga puiši, kuri ir arī mazliet lielīgi, tomēr viņi pasakās bieži vien, pateicoties savai viltībai, spēj uzvarēt briesmoņus, milžus un velnus.

Varonis – triksteris iemieso dievu Merkūru, kas savieno sevī dzīvību un nāvi, bēdas un prieku, prātu un muļķību. Skroderis sašuj pupu ar melnu diegu un no tā laika pupām ir melna vīle. Tā kā pupa ir viņpasaules pārstāve, tad, lai to sašūtu, vajadzēja melnu diegu.

Runājot par diegu – tas bieži simbolizē ļoti svarīgu saikni – ja mēs kaut ko esam aizmiruši, jeb novirzījušies no sarunas tēmas, mēs sakām, ka pazaudējām sarunas pavedienu. Tajā, kas nāk no bezapziņas, vienmēr ir kāda noslēpumaina nozīme, un, kad bezapziņa negrib mums palīdzēt, mēs sakām, ka esam pazaudējuši pavedienu. Nezaudēt pavedienu – tā ir Patības dotība, par kuru mēs bieži vien aizmirstam. Merkūrs (skroderis) sašuj pupu ar melnu diegu. Melnā krāsa attiecas uz nakts laiku un pazemes valstību; viņpasaules dievi arī ir melni. Tādā veidā melnais diegs nozīmē svarīgu saikni ar nakti.

Bet ko gan tā varētu nozīmēt?

Svarīgā nakts saikne parādās mūsu sapņu dzīvē. Mēs dzīvojam, tā saukto, loģisko dzīvi dienas laikā, bet naktī, sapņos, dzīvei ir sava slēptā jēga. Šī nakts slēptā jēga arī ir veids, ar kuras palīdzību Merkūrijs sašuva pupu. Kad mēs kaut ko šujam, diegs pēc kārtas kustas starp divām auduma malām. Tieši tā, no viena pretstata pie otra, kamēr tie nav pilnībā savienotш – tā noris mūsu dzīve sapņos. Tādā veidā mūsos iekšēji darbojas Merkūrija enerģija.

Literatūra
М. Л. фон Франц. Архетипические патерны в волшебных сказках. 2007.
К.Г.Юнг. Душа и миф. 1996.
Д. Лиар. Детский юнгианский психоанализ.2008.
С. Биркхйзер – Оэри. Мать. Архетипический образ в волшебных сказках. 2006.
Guna Čače