LV / EN / RU
SMILŠU SPĒLES DZIEDINOŠAIS SPĒKS
Linde fon Keizerlinka
www.psihologijaspasaule.lv

Reiz Ērihs Fromms (Erich Fromm) sacīja: «Simbolu valoda ir vienīgā svešvaloda, ko vajadzētu apgūt ikvienam. Ja mēs to saprastu, tad nonāktu saskarē ar mītu, kas ir nozīmīgs gudrības avots.» Šodien stāstīšu par simbolu valodu, par attēlu valodu un par smiltīm – sensenu materiālu, kas ir viegli birstošs, bet, saistīts ar ūdeni, rosina veidot un radīt.
Rokas smiltīs
Bērnībā katrs noteikti ir spēlējies smiltīs pie jūras, upes vai smilšu kastē. Ūdenim klāt ir smiltis, lai tajās varētu mīcīties vai veidot no tām smilšu kūkas, kalnus, pilis un tuneļus. Ļaut sausām smiltīm birt caur pirkstiem … Mums ir atmiņas par to, kā āda izjūt sausas un siltas, vēsas un mitras smiltis, kas aicināt aicina ar tām darboties.
Izjūtas paliek, satinas atmiņu kamolā kopā ar agrākiem sapņiem, vientulību vai prieku, ar citu cilvēku balsīm, ūdens un vēja šalkām, ar putnu un dzīvnieku klaigām, ar vasaras smaržu … To visu iekšēji iztēlojamies vēlāk, rušinoties terapeitiskajā smilšu kastē. Šķietami nesasniedzamais, dziļi zemapziņā iegulušais top saprotams ar rokām. No jauna kļūst reāla ne tikai agrīnā bērnība, laiks pirms runāšanas, bet arī dvēseles būtība, kas meklējama daudz dziļāk un sniedzas tālā cilvēces vēsturē. Ūdens un smiltis ir prima materia (primārā matērija).
Tā ir domāšana attēlos. Pazīstamais fiziķis Volfgangs Pauli (Wolfgang Pauli) par to raksta:

«Šos senos pirmtēlus, kurus dvēsele spēj uztvert ar iedzimtu instinktu, filozofs Keplers nosauc par arhetipiskiem. [..] Līdzība ar Karla Gustava Junga (Carl Gustav Jung) modernajā psiholoģijā ieviestajiem arhetipiem ir ļoti liela. Modernā psiholoģija uzmanību vērš uz iepriekš apzinātu, arhaisku izziņas pakāpi. Tajā skaidru jēdzienu vietā ir attēli ar spēcīgu emocionālo saturu, kurus redz nevis izdomātus, bet gan kā uzgleznotus.»

Lasīt visu rakstu