Džons Boulbijs (John Bowlby), piesaistes teorijas radītājs, salīdzināja piesaisti ar neredzamām emocionālajām saitēm, kas spēj savienot divus cilvēkus laikā un telpā. Dž.Boulbijs uzskatīja, ka bērns ierodas pasaulē ar ģenētiski noteiktu vajadzību pēc tuva cilvēka, kurš par viņu rūpēsies, gādās, nomierinās, samīļos un aizsargās. Visu pirmo dzīves gadu bērna attīstība norit šajā divu cilvēku saitē, diādē, mijiedarbībā. Emocionālā saikne starp māti un bērnu ir garants tam, lai bērns spētu izdzīvot un pilnvērtīgi attīstīties. Blakus bērna fizioloģisko vajadzību apmierināšanai, bērna emocionālās vajadzības ir līdzvērtīgas kā vajadzība pēc gaisa, barības, siltuma. Māte ir tas cilvēks, kas visu laiku bija ar viņu, kad viņš vēl attīstījās viņas miesās, dzirdēja viņas balsi, sajuta viņas sirdspukstus, pieskārienus. Vēl nedzimis bērniņš jūt, kad māte kustās, kad viņa guļ, izjūt viņas garastāvokli. Māte ir tas cilvēks, ar kuru bērnam ir izveidojusies šī neredzamā saite, un neviens cits tā nevar nomierināt un dot drošības, pieņemšanas un svētlaimes sajūtu kā māte. Šajā diādē, kura veidojas, māte intuitīvi jūt, kas bērnam ir nepieciešams un vajadzīgs.

Vecākiem ir svarīgi zināt, ka zīdaiņa organisms nav pielāgots tam, ka viņš pats varētu tikt galā ar stresa situācijām. Māte ir tā, kas spēj reaģēt uz bērna reakciju, kad viņš ir nobijies, neapmierināts, trauksmains un ar savu atbildes reakciju spēj bērnu nomierināt - “paņemt” bērna trauksmi, to pārstrādāt un dot atgriezenisko saikni “viss ir kārtībā, tu esi drošībā”, atgriezt zudušo iekšējo mieru. Un tikai ar šāda veida pieredzi bērns uzzina, ka ir iespējams tikt galā pat ar visbriesmīgākajām jūtām. Tādēļ neviena auklīte, lai cik profesionāla tā nebūtu, nespēj dot šajā agrīnajā vecumā to, kas bērnam ir visvairāk nepieciešams, un tas ir - māti. Bērna pati svarīgākā un dārgākā vajadzība zīdaiņa vecumā ir māte, jo māte ir visa viņa pasaule: gan ārējā, gan arī iekšējā – psihiskā. Caur māti bērns iepazīst pasauli un iepazīst pats sevi. Mazs bērns ļoti jūtīgi reaģē uz negaidītu troksni: pat skaļāka balss var būt biedējoša un var radīt trauksmi un bailes. Bērns vēl nespēj nodalīt, ka kaut kas biedējošs ir ārpasaulē, viņam ārpasaule un viņa iekšējā pasaule ir saplūdušas, tādēļ viss, kas biedē no ārpuses ir biedējošs arī pašā. Negaidīta šķiršanās no tuvā cilvēka zīdainim ir iekšējās pasaules bojā eja, milzīgs stress un panika. Atkal redzēšanās ar tuvo cilvēku, fiziskais kontakts – kad māte mierinot bērnu paņem rokās un pieglauž sev klāt ir atgūtā paradīze un pasaule. Tuvība ar māti un arī ar tēvu, kurš ir bijis blakus zīdainim, dod tik nepieciešamo drošības sajūtu – viss ir kārtībā. Tēva gādība un rūpes par māti ir garants, ka māte spēs pietiekami aprūpēt bērnu.

Pirmajā dzīves gadā bērns emocionālo saiti jeb piesaisti no sākuma veido ar vienu, parasti tā ir māte, un tikai pēc tam ar citiem pieaugušajiem: tēvu, vecmāmiņu, vectētiņu vai auklīti.

Klasiski tiek izdalīti 3 piesaistes tipi:

• drošā piesaiste,
• nedrošā - izvairīgā piesaiste,
• nedrošā - trauksmainā piesaiste.

Bērniem ar drošo piesaisti ar māti būs izveidojušās emocionāli stabilas attiecības. Ja māte gada vecam bērnam kaut kur aiziet, bērns būs izbijies, raudās un sauks mammu. Bērns protestēs, gribēs doties mammai pakaļ. Kad māte atgriežas, prasīsies uz rokām un meklēs mierinājumu. Nomierinājies, bērns atkal dosies spēlēties. Bērni ar drošo piesaisti ir apguvuši pieredzi, ka māte gandrīz vienmēr ir bijusi blakus un ir atsaucīgi reaģējusi, ir spējusi atrast paņēmienus nomierināt bērnu. Protams, ka katrai māmiņai ir bijuši brīži, kad viņa neizprot savu bērnu. Taču lielākoties pozitīvā pieaugušā uzvedība un pieredze, kurā bērns ir izjutis, ka pēc haosa, vientulības un stresa atkal ir miers un prieks, rada bērnā bāzes drošību un uzticēšanos pasaulei. Pieaugušie, kuri bērnībā būs izbaudījuši pietiekami drošu piesaisti otram cilvēkam, pratīs arī veidot adekvātas un cieņpilnas attiecības ar citu cilvēku, spēs izprast un pieņemt otru, pratīs izprast savas un otra cilvēka intereses, vajadzības un robežas.

Bērni ar nedrošo - izvairīgo piesaisti, tad, kad māte aiziet, neprotestē, uzvedās tā, it kā tas viņus neietekmētu, viņi it kā nereaģē uz to, ka mātes nav blakus. Kad māte atgriežas, bērns neizrāda nedz prieku, nedz aizvainojumu, ka māte bijusi prom, nenāk klāt, ir pasīvi, ar skatienu novēršas prom. Bērnam iztrūkst vajadzības pēc otra cilvēka klātbūtnes, kas varētu viņu nomierināt un viņam palīdzēt. Šādi bērni jau ir apguvuši pieredzi, ka saucienam pēc palīdzības ir sekojis atteikums, ka nav vērts dusmoties, raudāt, jo šāda veida izpausmes tikušas ignorētas vai nepietiekoši apmierinātas. Bērns agrīni ir spiests apgūt pieredzi, ka stresa situācijā jātiek galā pašam un nevar uz otru cilvēku paļauties. Taču jāņem vērā, ka nervu sistēma vēl gadu vecam bērnam nav pilnībā izveidojusies un šķiršanās no mātes ir ļoti liels stress un panika, un šādi bērni savu trauksmi un bailes dziļi patur sevī, nevis izrāda un izreaģē to uz āru. Bērns nevar izrādīt savu neapmierinātību, bailes, dusmas, aizvainojumu un protestu uzvedībā – raudot, prasoties uz rokām, kliedzot. Bērns iemācās apspiest savas jūtas un vēlāk apspiestās negatīvās jūtas parādās dažādās psihosomatiskās izpausmēs un traucējumos – bērni var sūdzēties par sāpēm vēderā, sliktu dūšu, galvassāpēm, viņi slikti guļ, slikti ēd utt. Pārāk augsts stresa līmenis šādiem bērniem novājina dabiskās bērna aizsardzības spējas, tādēļ bērni biežāk slimo. Pieaugušiem, kuriem bērnībā bija izveidojusies nedrošā – izvairīgā piesaiste, būs grūtības veidot tuvas un uzticības pilnas attiecības ar otru cilvēku, tās veidosies distancētas, jo būs grūti parādīt un dalīties ar kādu savos pārdzīvojumos un jūtās.

Bērni ar trauksmaino piesaisti, šķiršanās ar māti brīdī vētraini pauž savas emocijas – viņi kliedz, sauc māti – uzvedās līdzīgi kā bērni ar izveidojušos drošo piesaisti, taču atšķirība ir tā, ka atgriežoties mātei, šādus bērnus ir ļoti grūti nomierināt. Šādi bērni nespēj atgūt iepriekšējo mieru un drošību. Bērni parāda vajadzību pēc mierinājuma, bet no otras puses nav gatavi šo mierinājumu pieņemt un tādēļ arī ārkārtīgi vētraini reaģē un pauž savu agresivitāti – var sist mātei, kost. Šādi bērni ir apguvuši pieredzi, ka māte stresa situācijās ir reaģējusi divējādi – citreiz ir apmierinājusi bērna vajadzības un izrādījusi sapratni un atbalstu, citreiz – nav, jo uz bērna reakciju, raudām, sauciena, māte izjutusi dusmas un neapmierinātību un nav steigusies pie bērna, citreiz bijusi emocionāli auksta un neiejūtīga. Māte it kā “nosūta” bērnam divus pretējus ziņojumus: “Es esmu ar tevi un viss ir kārtībā” un otru: “Beidz, pietiek īdēt, nu, cik var! Tā nedrīkst! Tā nedari!” Bērns ir apguvis mācību, ka pasaule nebūt nav droša, ka lūgumā pēc palīdzības var pretī saņemt mātes aizkaitinājumu, dusmas un vienaldzību. Ar laiku šādi bērni mazāk iesaistās un izrāda ieinteresētību apkārtējās pasaules izpētē, jo nebūs saņēmuši pietiekamu atbalstu un pamudinājumu. Pieaugušiem, kuriem bērnībā bija izveidojusies nedrošā – trauksmainā piesaiste, būs vērojama pretestība, trauksme un bailes veidot tuvas attiecības ar otru cilvēku, jo būs neapzinātas bailes pazaudēt otru, tādēļ attiecībās var būt kontrolējoši un ar tieksmi apvainot otru.

Drošā piesaiste – tā ir pati labākā psiholoģiskā aizsardzība, ko bērnam var dot māte. Tai ir svarīga nozīme veselas un stabilas bērna personības veidošanā. Bērni ar drošo piesaisti ir izturīgāki un elastīgāki grūtās dzīves situācijās, viņiem ir labākas spējas izturēt un pārvarēt dažādas stresa situācijas. Šādi bērni spēj labāk veidot kontaktus ar citiem cilvēkiem, spēj labāk iedzīvoties dažādās grupās, spēj adekvāti risināt dažādas konfliktsituācijas, ir mazāk agresīvi pret sevi un citiem. Šādiem bērniem ir izveidojusies spēja izjust otru, spēja just otram līdzi. Saskarsmē ar citiem bērniem spēj pieņemt vienā gadījumā gan otra viedokli, citā gadījumā – arī aizstāvēt savējo.

Bērniem ar nedrošo piesaisti nav izveidojušās drošās emocionālās saites ar māti un līdz ar to arī ar pasauli. Bērna pilnvērtīga personības attīstība būs traucēta. Stresa situācijās šādi bērni būs mazāk izturīgi un nobrieduši. Saskarsmē ar vienaudžiem parādīsies problēmas – būs grūtāk sadraudzēties un uzturēt attiecības. Būs grūtības parūpēties par sevi un lūgt kādam palīdzību un atbalstu, būs grūtības otram uzticēties. Nebūs izveidojusies pieredze izprast ne savas jūtas un vajadzības, ne prasme izprast otru.

Piesaistes izveides traucējumi pirmajā bērna dzīves gadā var radīt pataloģisku bērna attīstību. Ja agrīni bērns ir pārcietis emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību vai agrīni ticis šķirts no mātes vai cita cilvēka, kas veicis bērna aprūpi un ar kuru bērnam bija izveidojusies emocionālā saite, tad tas ne tikai būtiski ietekmē bērna veselību un attīstību, bet arī veicina dažādu personības un rakstura pataloģiju veidošanos.
Ja bērnam neizveidojas emocionālā saikne ar māti vai kādu citu aprūpētāju, veidojas dezorganizēta piesaiste vai veidojas piesaistes traucējumi, kas tiek definēti kā piesaistes pataloģija. Neirozinātņu sasniegumi parāda, ka pirmajā dzīves gadā zīdaiņa smadzenes fiksē pataloģisko emocionālo saiti un tā saglabājas arī bērnam pieaugot.
Bērnu ar piesaistes traucējumiem vecāki bieži vien paši ir cietuši no kādas agrīnas traumas un to nav pārstrādājuši. Ja laicīgi šādi vecāki nemeklē psihoterapeitisko palīdzību, ir liels risks, ka savas bailes, trauksmi, bezpalīdzību, dusmas viņi neapzināti pārnesīs arī uz saviem bērniem. Neskaitāmi pētījumi ir parādījuši, ka sievietēm, kuras jau grūtniecības laikā ir izjutušas stipras bailes un stresu, piedzimst nemierīgi un ļoti jūtīgi bērni, kuri daudz raud, slikti guļ un grūti pielāgojas.
Psihologu un psihoterapeitu pieredze parāda, ka vecāki ar nepārstrādātām psihoemocionālajām traumām, pašiem negribot, ar bērniņa piedzimšanu, “atgriežas” savā traumētajā pagātnē un pārdzīvo dvēseles ciešanas un sāpes atkal no jauna. Pārņemts ar savām bailēm, vientulību, bezspēcību vecāks nespēs nodrošināt pietiekami drošu emocionālo vidi savam bērnam, tādēļ rūpēs par savu bērnu fizisko un psihoemocionālo veselību, vecākiem, pirmām kārtām, ir jāparūpējas pašiem par sevi. Līdz ar to, atvedot jau paaugušos bērnu ar jau izveidojušos kāda veida traucējumu pie psihologa vai psihoterapeita, nereti speciālists ieteiks meklēt psihoterapeitisko palīdzību arī pašam vecākam.